Jebkuram no mums piemīt noteikti domāšanas aizspriedumi. Ikdienā tie ir normāli. Tomēr, ja ar tiem sastopamies pārlieku bieži, tie var pārvērsties par mūsu domāšanas kļūdām. Ir vērtīgi tās atpazīt, jo tās mūs mēdz iedzīt izmisumā, bailēs, skumjās un dusmās, no kurām nespējam tikt ārā, ja tās neapzināmies. Tās nerisinot ne tikai dzīve kļūst nebaudāma, bet arī bojājas mūsu attiecības ar citiem, kas noved pie emocionālām grūtībām, kas raisa psihiskas saslimšanas.
Šis ir raksts, kur uzskaitu biežāk sastopamās domāšanas kļūdas ar piemēriem:
Vispārināšana
Vispārināšana ir kad mēs izdarām pārteidzīgus lēmumus kārtīgi neizpētot situāciju. Parasti to var manīt, ja cilvēks bieži lieto vārdus, kas apzīmē galējības, piemēram, NEKAD, VIENMĒR, NEKO, VISI, NEVIENS, utml.
- Man nekad neveicas
- Tā var notikt tikai ar mani
- Es nevienam nepatīku
- Visi ir dumji
Visu vai neko domāšana
Melnbalta domāšana (visu vai neko) – šī domāšanas kļūda parasti ir kopā ar vispārināšanu. Cilvēks sašķeļ pasauli pamatā 2 daļās – labajā un sliktajā un pēc tā vadās, lai gan patiesībā pasaule ir gan laba, gan slikta vienlaikus.
- Ja man nesanāk ideāli, tad nemaz nav vērts mēģināt
- Kad kāda rakstura iezīme mums tuviniekā nepatīk, mēs sakām: “es tevi vairs nemīlu”
- Ja man šī viena lieta manā darbā neizdodas, tas jāmeklē cita profesija
Domu lasīšana
Domu lasīšana – kad mēs pieņemam, ka zinām citu cilvēku patiesos motīvus to nemaz nepārbaudot. Kad šī domāšanas kļūda mūs piemeklē, ir vērts sev pajautāt: “Vai šis ir vienīgais iemesls, kādēļ otrs varētu tā rīkojies?” vai ideālā gadījumā pavaicāt par šiem motīviem pašam cilvēkam, kas rīkojies attiecīgā veidā.
- Priekšnieks man dod grūtākus pienākumus, jo es viņam nepatīku.
- Viņš noteikti domā, ka neesmu normāls cilvēks
- Šis cilvēks pret mani izturas jauki – tātad viņš ir iemīlējies manī
Personifikācija
Personifikācija – pārliecība, ka viss, ko kāds cits dara vai kas notiek apkārtējā pasaulē ir saistīts ar mums. Tajā brīdī ir sajūta, ka citi ir vērsuši savu uzmanību mums.
- Šis cilvēks speciāli nokavēja tikšanos, jo neciena mani (nevis tāpēc, ka transports aizkavējās)
- Viņš uz mani tik nosodoši skatās, jo man ir pārāk liels deguns (vai kas cits)
Pareģošana
Pareģošana – mēs paredzam negatīvu vai pozitīvu nākotni, kas nav reāla. Abos gadījumos cieš mūsu labsajūta. Ja paredzam pārlieku negatīvu nākotni, mēs saskumstam, dusmojamies un zaudējam motivāciju ko darīt. Bet, ja paredzam pārlieku pozitīvu un tas nepiepildās, mēs sadusmojamies vai saskumstam, kad mūsu gaidas nepiepildās.
- Es noteikti netikšu tajā prestižajā augstskolā, tāpēc nemaz necentīšos sagatavoties iestājeksāmeniem
- Es atnākšu mājās un mani sagaidīs ar pagatavotām vakariņām, jo esmu izsalcis
Vajadzības uzspiešana
Vajag, jādara, jābūt apgalvojumi – lietojot šos mēs neapzināti “piespiežam” sev darīt to, ko nevēlamies. Vai arī patīkamiem uzdevumiem piešķiram negatīvu nokrāsu. Labāk tos aizvietot ar “es gribu” vai “būtu labi, ja”
- Man jāizmazgā veļa un jāsatīra māja
- Ir jānokārto tas eksāmens, jo vajag diplomu.
Emocionālā spriešana
Emocionālā spriešana – kad mēs uzskatām, ka mums ir noteiktas rakstura īpašības, jo jūtamies tā par sevi
- Es esmu neveiksmīgs cilvēks (lai gan patiesībā esmu vīlies un saskumis)
- Kāda jēga šim darbam? (Lai gan patiesībā esmu noguris un nejūtos novērtēts)
Pozitīvo lietu diskvalificēšana
Pozitīvo lietu diskvalificēšana – kad mēs nepievēršam uzmanību pozitīvajam lietām, ja redzam kaut mazliet negatīvo.
- Tas taču tikai eksāmens ko nokārtoju. Uz to katrs būtu spējīgs
- Man izteica vienu negatīvu piezīmi. Visas pozitīvās zaudē savu nozīmi
Ja mums piemīt daudz no šīm domāšanas kļūdām, iespējams, mēs ciešam no robežlīmeņa personības traucējumiem, kam nepieciešama terapija? Ir vērts par to padomāt.
