MENU
  • “esmu tizls / tizla”
  • “neko nevaru vai nespēju”
  • “es nu gan biju stulbs / stulba, ka tā rīkojos”

nemitīgi sevis vainošanas domas, kas griežas pa galvu un neapstājas. Domas, kas uzmācās. Nožēla par rīcību. Vēlme kādu satikt, lai atvainotos.

Vārds atvainoties arī sastāv no vainas saknes. vai pamanīji? 

ja tu sevi vaino, es varu nomierināt- mēs daudzi tā daram. vainošana ir latviešu emocionālās nabadzības simptoms. Tas, ka mēs vainojam sevi nepadara mūs par sliktiem cilvēkiem, bet gan parāda mums, ka ir iespēja mācīties, augt un dzīvot labāk. 

Kur rodas vainošana?

pēc psihodinamiskajām jeb psihes attīstības teorijām vainošanas saknes meklējamas 3-4 gadu vecumā, kad bērnam attīstās vēlme pēc autonomijas jeb brīvības. Bērns jau daudz ko var izdarīt pats bez vecāku palīdzības. Šajā vecumā bērna smadzenes ir attīstījušās pietiekami labi, lai viņš būtu spējīgs saprast, ko nozīmē justies vainīgam.

Kāpēc vajadzīga vainas apziņa?

Cilvēki ir sociāli dzīvnieki. Bez sabiedrības mūsu eksistence ir praktiski neiespējama vai arī ļoti grūti paciešama. Vainas apziņa nav emocija, kas nepieciešama indivīda izdzīvošanai – tā ir nepieciešama grupai. Vainas apziņu ļoti svarīgi nodalīt, vai tā ir adekvāta konkrētā situācijā, vai nē. Ja tā ir adekvāta, tad būs vien jāizdara secinājumi par savu rīcību, bet ko darīt ka nav? Un kā vispār to nodalīt?

Adekvāta vainas apziņa mūs pārņem brīdī, kad kādam nodaram pāri, redzam, ka viņš cieš un tieši šī iemesla dēļ paši sākam “ciest”. Mēs nodaram ko tādu, kas pazemina otra cilvēka sociālo statusu grupā. Tas var izpausties dažādi – kāds paklūp aiz mūsu kājas, nokrīt un satraumējas, mēs kādam uzbļaujam virsū ar pazemojošiem vārdiem vai arī kāds dabū rājienu no priekšnieka mūsu vainas dēļ. Situācijas ir dažādas, bet seka viena un tā pati – mēs jūtamies kā slikti jeb nejauki cilvēki. Ja pret citiem bijām tirāni, tad vainas apziņa mums saka: “Tu esi pelnījis sodu. Tagad tev ir jācieš”

Bet tad ir brīži, kad nenodaram otram pāri, bet sajūtamies vainīgi. Šī nav veselas psihes pazīme, bet bieži sastopama – tā ir neadekvāta vainas izjūta. Piemēram, bail pamest partneri, ar kuru mēs neredzam nākotni kopā, jo bail viņu sāpināt. Bail neizpatikt otram, jo šis otrs uz mums dusmosies utt. Šī vainas sajūta ir tik stipra, ka ievelk mūs sajūtu virpulī, kas ir burtiski neapstādināms, ja mēs to nepamanām un neapzinamies. Visu laiku gribas kādam atvainoties. Dažreiz pat atvainoties par mūsu eksistenci. Bail paprasīt adekvātu samaksu par savu darbu, jo tā es klientam vai darba devējam “nodarīšu pāri”. Kur viņš dabūs tādu naudu? No šī virpuļa ir jāizkļūst pēc iespējas ātrāk. Nemitīga sevis vainošana norāda par nepietiekamu pašvērtējumu

Kāpēc es sevi vainoju?

Jo vecāki vainoja tevi un sevi. Viņi vainoja nejau tāpēc, ka ir slikti cilvēki, bet tādēļ, ka citādāk dzīvot nemācēja. Viņu vecāki visticamāk darīja tāpat un līdz ar to šī iezīme tika nodota no paaudzes paaudzē. Bet, ja lasi šo rakstu, tu esi laimīgs cilvēks ar to, ka tev tagad ir izvēle. Tev ir izvēle mainīt sevi un paaudzes aiz tevis, kas varbūt pat nav vēl dzimušas. Ar to jau savas psihiskās veselības uzlabošana ir tik brīnišķīga, jo tā ir iespējams izārstēt ne tikai indivīdu, bet paaudzes. 

Kā beigt sevi vainot?

  1. Saproti, vai vainošana ir vai nav adekvāta
  2. Ja ir, tad būs jāizjūt vainas apziņa, bet svarīgi to nekultivēt ar savām domām (“cik esmu slikts” utt.)
  3. Ja vainas izjūta nav adekvāta, apstājies. Saki sev STOP! Katru brīdi, kad aktivizē neadekvātu vainas izjūtu, tu atkāpies no objektīvās realitātes un savas psihiskās veselības jeb veselā saprāta.
  4. Ir ļoti svarīgi mums saprast, kas ir tavs unikālais pārlieku lielas vainas izjūtas iemesls, lai to izārstētu nevis noņemtu tikai simptomus. Lai to saprastu, ir rekomendējams vērsties pie psihoterapeita.

Lai izdodas dzīvot labāk 🙂

CATEGORIES

AIZVĒRT