izvēle

Kas ir vardarbīgas attiecības – kādēļ un kā tās veidojas?

Klausies audio formātā sev ērtā ātrumā

Nereti dzirdam sociālajos tīklos un publiskajā telpā atzīšanās stāstus par piedzīvoto vardarbības pieredzi. Tur arī komentāros manāms, ka cilvēki uzreiz reaģē uz savām izjūtām, kas viņiem radušies lasot konkrēta cilvēka pieredzi. Bet, neatkarīgi no tā, kāds ir pieredzes saturs, kopējās līnijas savelkas upura un varmākas tēmā.

Un, iespējams, izlasot šos vārdus, pārņem emocionāli nepatīkama noskaņa. Uzreiz intuitīvi gribās izvairīties un neturpināt šo tēmu izzināt ar domu: “Tas jau mani dzīvē neskars.” Diemžēl realitāte ir tāda, ka šim riskam kļūt par upuri vai varmāku vairāk vai mazāk ir pakļauts ikviens no mums – tas ir noteikts psiholoģisks fenomens, kas mūsu prātos var aktivizēties, kad ieslēdzas mūsu izdzīvošanas mehānismi un process ir dažbrīd dzīvnieciski nekontrolējams.

Tāpēc es izveidoju rakstu, lai katram no mums ir lielāka iespēja apzināties šo mehānismu. Jo tikai tad, kad mēs apzināmies, kas notiek, mēs sev dodam iespēju situāciju mainīt, nevis tikai automātiski reaģēt uz to. Jāatgādina, ka, ja atpazīsti sevi vai kādu citu šajās lomās, esi iejūtīgs, jo raksts nav, lai vainotu kādu, bet, lai palīdzētu no šīm lomām atbrīvoties.

Kas ir upuris un varmāka?

Varmāka jeb pāridarītājs ir cilvēks, kurš dara “varas darbu” jeb viņš izmanto savu varu pār otru, lai ietekmētu viņa uzvedību, visbiežāk panāktu pakļaušanos. Svarīgs faktors – šī pakļaušanās notiek pret otra cilvēka patiesajām vēlmēm un vajadzībām. Viņš var pat uz otru kliegt, sist pazemot, ticot, ka “vedīs otru pie prāta”.

Upuris ir cilvēks, kuram ir izjūta, ka nav citas izejas no situācijas kā pakļauties. Šī izjūta visticamāk ir radusies pagātnes pieredžu rezultātā, kur cilvēks ir bijis reālās situācijās, kur viņš jūtas nelabi, bet no tā izejas nebija. Tas, savukārt, ir jau izveidojis pārliecību “Man nav ietekmes pār šāda veida situācijām manā dzīvē.”

Abas šīs lomas parasti ir radušās pagātnes traumas rezultātā – ģimenē vai vidē, kur cilvēks ir audzis, ir bijusi emocionāli trauksmaina, neatbalstoša vai pat nelabvēlīga attieksme. Ja mēs kā bērni neesam piedzīvojuši attiecības, kurās mūsu tuvākie cilvēki mūs ir mīlējuši un atbalstījuši, pieaugot neapzināti izvēlamies attiecības, kas rada ciešanas. Ja paša izcelsmes ģimenē upura un varmākas dinamika redzēta starp vecākiem, tad nereti būs tā, ka bērns, atkarībā no viņa dabiskā agresijas līmeņa, identificēsies vai nu ar upuri, vai – ar varmāku.

Vardarbīgas attiecības diktē smalks un sarežģīts mehānisms, tajās ir ārkārtīgi daudz nianšu. Arī upura lomai var būt savs izdevīgums, bet tas noteikti nenozīmē, ka viņš ir vainīgs par to, ka varmāka uzvedas nepieņemami. Varmāku un upuru attiecības rada ciešanas visiem iesaistītajiem. Neviens šajās lomās nav laimīgs, jo cēlonis netiek ne meklēts, ne risināts.

Kāpēc upuris ar varmāku satiekas?

Šie cilvēki kā 2 pretstati magnētiski pievelk viens otru. Tā kā minēju, ka upura-varmākas dinamika šiem cilvēkiem ir jau pazīstama – ir izjūta, ka tas ir “savējais” cilvēks. Ar šo cilvēku ir izjūta kā mājās.

Būšana kopā ar otru tik ļoti rezonē ar cilvēka pagātnes pieredzi, ka šķiet praktiski neiespējami nepakļauties impulsam savu pretstatu izvēlēties kā partneri romantiskajām attiecībām.

Bieži šo redzot no malas, rodas jautājums: “Kāpēc viņi nešķiras?” Atbilde slēpjas tajā, ka parasti katrs no mums apzināti vai neapzināti vēlas atrisināt savas pagātnes traumas. To var izdarīt caur saucamo emocionāli koriģējošo pieredzi. Tas nozīmē, ka mēs meklējam attiecības, kurās izjutīsim tādu pašu emocionālo tuvību, kā mājās, bet sagaidīsim, ka šis tuvais cilvēks reaģēs ar emocionālu atbalstu un iejūtību – ne tā, kā to pieredzējām savās mājās. Un, ja tā notiks, lēnām mūsu psihe atveseļosies.

Problēma šajā gadījumā ir faktā, ka te atrodam cilvēku, kurš nav spējīgs vai nevēlas reaģēt iejūtīgi vai emocionāli atbalstoši. Neskatoties uz to, mēs turpinām šīs attiecības, cerot, ka kaut kas mainīsies. Normālā gadījumā cilvēkā rastos bezcerība, tāpēc viņš attiecības izbeigtu. Šajā situācijā cilvēks cer uz brīnumu.

Ko abi cer sagaidīt no šādām attiecībām?

Gan varmāka, gan upuris dzīvo lielā satraukumā vai pat nelaimīguma izjūtā. Tieši tāpēc abi gaida, ka partneris viņi izglābs jeb atrisinās viņa dzīvi un padarīs laimīgu. Un loģiski – kur augstas gaidas, tur seko sāpīgas vilšanās, kad tās nepiepildās.

Viņi abi nav padomājuši, ka šīs gaidas ir diezgan nereālas. Un kā gan viņi to var iedomāties, ja visticamāk bērnībā nav saņēmuši personības attīstībai nepieciešamo emocionālo atbalstu no vecākiem? Vecākus kā reālus cilvēkus vieglāk ir ieraudzīt tiem, kas p­iedzīvojuši samērā labu bērnību. Taču, jo bērnība bijusi traumatiskāka, jo vecāki vairāk tiek idealizēti un arī attaisnoti. Piemēram, cilvēki attaisno, ka pateicoties vecāku fiziskajai vardarbībai, viņi ir izauguši par kārtīgiem cilvēkiem, it kā bez sišanas tādu mērķi sasniegt nebūtu iespējams.

Jo lielāks emocionālais iztrūkums bērnībā piedzīvots, jo vairāk no partnera tiek gaidīts tas, lai viņš pilda vecāku, nevis partnera lomu un sniedz beznosacījuma mīlestību. Ja mēs sagaidām no partnera beznosacījuma mīlestību, tad, visticamāk, mēs idealizējam attiecības, jo dabā šāda mīlestība ir sastopama tikai vecāku-bērnu attiecībās līdz noteiktam posmam.

Pa lielam šādās attiecībās katrs no partneriem gaida, ka otrs viņu padarīs laimīgu – tas arī viņus padara tik savstarpēji atkarīgus:

  • upuris gaida, kad varmāka viņa dzīvi padarīs labāku izglābjot viņu;
  • varmāka jūtas nesaprasts, jo upuris neklausa viņam.

Kurš tad ir vainīgais?

Cilvēkiem automātiski gribas nostāties kāda pusē, lai sodītu vainīgo. Parasti upuris ir tas, kuru mums gribas pažēlot un varmāka – tas, ko vēlamies nosodīt. Kas ir loģiski, jo varmāka taču dara otram pāri.

Tomēr, ja palūkojamies dziļāk, viss nav tik vienkārši. Jo pieaugušu cilvēku attiecībās abi ir ļoti atkarīgi no attiecībām un abi tajās neapzināti ir izvēlējušies piedzīvot sāpes. Varmāka ir atkarīgs no upura, upuris – no varmākas. Ne viens, ne otrs nespēj būt viens. Tieši šīs atkarības dēļ ir ļoti grūti izrauties no šādām attiecībām.

Varmākas uzvedība ir tieši tāda, jo viņš izjūt, ka dzīve ir netaisnīga: “Tas, kurš mani nepietiekami mīl, par to samaksās.” Tāpēc arī seko nemitīga upura sodīšana – viņam šķiet, ka viņš otru izlabos un attiecības kļūs labākas. Viņš aug ar aizturētām dusmām jeb aizvainojumu, kuru izreaģē uz upuri.

Upuris arī cer uz labāku nākotni, jo pēc intensīvajām vardarbības epizodēm, varmāka kļūst jauks un mīļš – izrāda rūpes, dāvina ziedus u.tml. Un šajā mirklī upurim rodas ilūzijā balstīta pārliecība, ka viss taču būs labi. Ceļš ārā no upura lomas lielā mērā iet caur savas agresijas izjušanu, atzīšanu un izpaušanu. Līdz šim šis cilvēks bija mācīts tikai pakļauties. Tagad ir jāmācās par sevi pastāvēt. Tomēr ļoti nozīmīgi to darīt ar mērenību, lai pats neiekristu otrā galējībā – kļūtu par varmāku.

Abi izjūt lielu kaunu, bailes un vainas izjūtu. Tomēr jāsaprot, ka abi nav vainojami, jo ne jau viņi izvēlējās dzīvot ģimenē, kur bieži bija jākaunas par vecākiem, jābaidās no sitieniem un pazemojuma. Galvenais uzdevums abiem ir apzināti vadīt savas emocijas, nevis impulsīvi reaģēt uz tām:

  • Varmāka sit, lai atbrīvotos no šīm smagajām emocijām.
  • Upuris sitienus uzņem, jo jūtas sodu pelnījis (tas tāpēc, ka es ko sliktu izdarīju).

Bērnības pieredzes ietekme

Nav noslēpums, ka vardarbīgās attiecībās dzīvojošie lielākoties šādu attiecību modeli ir piedzīvojuši bērnībā:

  • Ir piedzīvojuši emocionālu vai fizisku vardarbību no vecākiem.
  • Redzējuši, ka kāds no vecākiem vai abi no viņiem ir vardarbīgi viens pret otru.
  • Nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības no ģimenes locekļiem.

Diemžēl mīlestības trūkuma izjūta ir tā, ko cilvēks pēc tam risina ilgi dzīvē. Nereti rodas jautājums: “Kāpēc mani nemīlēja paši tuvākie?” Šo deficītu nevar aizpildīt ar panākumiem, kā arī tas ietekmē visas attiecības, jo veidojam savā dzīvē. Ja cilvēks ar savām traumatiskajām pagātnes pieredzēm nestrādā psihoterapijā, viņam ir grūti rast mieru dzīvē.

Lai cilvēks ar traumatisku pagātnes pieredzi spētu piedzīvot cieņpilnas un veselīgas attiecības, viņam jāspēj skaidri ieraudzīt, kas ar viņu savulaik notika un kādas sekas tas atstāja. Visgrūtāk šajā procesā ir saskarties ar savām bezspēcības skumjām saprotot, ka tas, ko es kā bērns gaidīju no saviem vecākiem, es tā arī nekad nesaņemšu. Mani mamma vai tētis nekad nespēs mīlēt tā, kā man to vajadzēja.

Tā izjūta ir smeldzoši sāpīga, jo mēs zinām, ka neviens cits man nevar iedot to beznosacījumu mīlestību, uz kādu ir spējīgi tikai mīlošs tēvs un māte.

Tomēr šī ir ne tikai sāpīga, bet arī atbrīvojoša atziņa, kas palīdz uz cilvēkiem un pasauli paskatīties reāli.

Attiecības kā cīņa

Šīs dinamikas rezultātā upura un varmākas attiecības ir nevis kā sadarbība jeb iešana kopā, bet kā cīņa vienam pret otru. Galējā līmenī – kā karš.

Lielākā problēma ir tā, ka viņi fokusējas uz otru, nevis sevi. Viņi grib lai otrs maina savu uzvedību. Katrs to dara ar savām metodēm:

  • Varmāka – uzbrūkot, izsakot pazemojošas frāzes, aktīvi manipulējot, fiziski ietekmējot u.tml.
  • Upuris – iegūstot aizstāvjus, kas palīdz viņam mazināt uzkrātās ciešanas. Tas ir vienīgais veids, kā upuris redz iespēju izpaust savu agresiju, lai aizstāvētu sevi, jo viņam ir izjūta, ka viņš pats neko nespēj darīt lietas labā. Upura loma pieprasa aizstāvību sabiedrībā – viņš sauc palīgā un meklē, kas viņus glābs. Diemžēl upurim šī loma ļauj manipulēt ar otru, kas ir upura lomas negatīvā puse. Arī tā ir agresijas forma, tikai pasīva. Upura lielākās grūtības ir spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi un dzīves notikumiem.

Kamēr abi vainu meklē otrā, pārmaiņas nav iespējamas. Tieši tāpēc būtu ļoti svarīgi abiem meklēt ilgstošu terapeitisko palīdzību. Abām pusēm ir problēmas ar veselīgas agresijas paušanu un robežu novilkšanu attiecībās. Tas arī ir fokuss, ar ko strādāt psihoterapijā – mācīties veselīgi paust savas dusmas.

Glābšana

Lai upura-varmāka attiecības varētu pastāvēt, tajās periodiski jāienāk kādam, kas viņus glābj – kas situāciju uz laiku sakārto, piemēram:

  • kaimiņi;
  • policisti;
  • juristi;
  • krīžu centra darbinieki u.tml.

Viņi ir tie, kas sniedz palīdzību upurim, kas ir ļoti labi. Tomēr problēma, ka efekts ir īslaicīgs. Viņi nespēj atrisināt situāciju, ja upuris varmākam piedod, bet beigu beigās izrādās, ka varmāka savu rīcību nemaina. Ja upurim izdodas aiziet no konkrētā varmākas, tas bieži nav risinājums, jo pamata problēma – upuris neprot veselīgi paust savu agresiju jeb novilkt robežas – netiek atrisināta.

Ko darīt šajā situācijā?

Pats pamats darbam ar sevi – vērst fokusu uz sevi, nevis otru. Nevis – kāpēc katrs vīrietis, kuru satieku, man uzbrūk (kas nebūt nemazina viņa vainu), bet gan – kāpēc es atkal un atkal nonāku attiecībās, kurās esmu upuris?

Lielākoties cilvēki jau pēc pirmās vardarbības epizodes attiecības pārtrauktu, jo viņi ciena sevi un uzskata par vērtīgiem.

Tāpēc vērtīgi sev jautāt:

  • Kādēļ es pieļauju, ka pret mani slikti izturas?
  • Kāpēc piedodu tam, kurš man dara pāri?
  • Kāpēc katrreiz turpinu cerēt, ka viss reiz mainīsies, ja tas tik ilgi nav noticis?

Kamēr mēs neapzināsimies, ar kādu rīcību vai pārliecībām pievelkam savas problēmas, kas nemitīgi atkārtojas, tikmēr mēs varēsim mainīt partnerus, bet nonāksim pie tā paša rezultāta. Lai piedzīvotu citādas attiecības, ir jāatpazīst sava šabloniskā uzvedība un jāmeklē tās dziļākie cēloņi.

Vajadzētu sākt ar sevis un savas pagātnes izprašanu, ar atbildes meklēšanu uz jautājumu: “Kāpēc attiecībās ieņemu upura lomu?”

Palīdzības meklēšana un sniegšana

Palīdzību var meklēt krīzes centros – ja upuris piedzīvos cieņpilnu attieksmi, līdzestību un empātiju, viņš sapratīs, ka ir iespējamas arī cita veida attiecības. Un arī, ka viņš ir pelnījis ko labāku par esošo situāciju.

Apkārtējo emocionāls atbalsts arī var mazināt upura bailes no nezināmās nākotnes. Ieteikums katram ir pajautāt: “Vai es kontaktējos ar cilvēkiem, kas man palīdz ticēt saviem spēkiem?” Apkārtējo atbalsts ir ļoti svarīgs, lai dzīvē uzsāktu pārmaiņas.

Atceramies, ka upuris visticamāk jūtas tik nospiests un bezpalīdzīgs, ka viņam automātiski šķitīs, ka nav labākas iespējas. To nereti pastiprina fakts, ka varmāka saka: “Kam tu tāda būsi vajadzīga?” vai “Neviens jau tevi tādu nespēs izturēt.” vai “Tev jau nav, kur iet.”

Nereti draugi vai tuvinieki nogurst savā atbalstā, jo viņi izjūt to, ka nav nozīmes tam, ka apkārtējie atkārto: “Tu esi pelnījis labāku dzīvi.” Pašam cilvēkam ir jānobriest līdz šim lēmumam un ir jābūt gatavam ieguldīt smagu darbu. Un tas nozīmē, ka upurim būs jāvēlas ieraudzīt arī savu daļu atbildības katrās attiecībās.

Tomēr, lai būtu spēks kardināli mainīt dzīvi, nepietiek tikai ar citu cilvēku atbalstu, ir jāstiprina ticība arī saviem spēkiem un jāveicina atbildības uzņemšanās pār situāciju pašam upurim. Kamēr citi kārtos viņa dzīvi (sameklēs mājvietu, finansiāli atbalstīs, nodrošinās liegumu varmākam tuvoties), situācija tiks atrisināta uz zināmu laiku, taču upura pašvērtība nepaaugstināsies.

Kādēļ psihoterapija ir noderīga šajā gadījumā?

Abiem šajā situācijā ir emocijas, ar kurām viņi netiek galā – dusmas, vaina, bailes, kauns u.c. Problēmas rodas tāpēc, ka abi tās nespēj atpazīt un nosaukt vārdā. Tomēr nav iespējams izmainīt uzvedību, ja neapzināmies emocijas, kas šo uzvedību rada un iemeslus, kas šīs emocijas rada. Tāpēc rekomendējama individuālā psihoterapija gan varmākam, gan upurim.

Tomēr pirms tam ir jāspēj atzīt problēma – ka šāda dinamika ģimenes attiecībās nav nedz normāla, ne pieņemama. Jābūt gatavam veikt pārmaiņas.

Terapijā parasti strādā ar:

  • emociju iemeslu apzināšanos, iemācīšanos tās vadīt;
  • savu traucējošo pārliecību par sevi koriģēšanu (piemēram, neesmu pietiekami labs partneris);
  • pārņemto izcelsmes ģimenes automātisko attiecību modeļu apzināšanu;
  • brīžiem, kad tiek ieņemta upura vai varmākas loma, tās analizēšana;
  • veselīgas pašcieņas veidošanu;
  • uzticības atjaunošanu cilvēkiem, kam var uzticēties (traumas pārstrāde).

Vai šis raksts bija noderīgs?

AIZVĒRT
error: Content is protected !!