Piesaistes stils = stratēģija, kas mums rada drošības sajūtu un palīdz tikt galā ar stresu. Piesaistes stils ir attiecību modelis, pēc kura vadoties mēs katrs veidojam attiecības ar cilvēkiem.

• Drošas piesaistes gadījumā – cilvēks meklē mierinājumu un komfortu pie partnera.
• Izvairīgas piesaistes gadījumā – cilvēks ignorē savu partneri (jo baidās no atraidījuma)
• Trauksmainas piesaistes gadījumā – cilvēks ir izteikti atkarīgs un vēlas pastiprinātu uzmanību no partnera.

Savu piesaistes stilu ir noderīgi zināt, jo tas ietekmē, kādas attiecības veidojam ar partneri, draugiem, kolēģiem, ģimenes locekļiem, u.c. Tas arī nosaka, kādus cilvēkus mēs izvēlamies savu tuvo cilvēku lokā. Mūsu piesaiste nosaka to, cik ilgstošas un stabilas attiecības būsim spējīgi izveidot. Mūsu piesaiste ir arī nesaraujami saistīta ar mūsu pašvērtējuma izjūtu un spēju pārvarēt dzīves grūtības.

Interesanti, ka nereti viens un tas pats piesaistes stils turpinās ģimenē no paaudzes paaudzē – vecāki audzina savus bērnus līdzīgā veidā, kā viņi paši tika audzināti. Kļūstot par vecākiem, mēs bieži vien atkārtojam to pašu uzvedību, kāda bija mūsu vecākiem, veidojot saviem bērniem tādu pašu piesaisti, kāda mums ir šobrīd.

Piesaistes stils veidojas pakāpeniski pirmā dzīves gada laikā attiecībās ar aprūpētājiem. Tas ar laiku kļūst par daļu no mūsu personības, tāpēc ir grūti maināms, bet ar sistemātisku darbu dziļajā psihodinamiskajā psihoterapijā to ir iespējams mainīt.

Vēl piesaistes stilu ir iespējams mainīt, ja mēs  iemācāmies veidot attiecības ar cilvēkiem veiksmīgāk, nekā tas bija mūsu pagātnes pieredzē.

Droša piesaiste

Cilvēks ar drošu piesaisti:

• Labi spēj regulēt savas emocijas
• Ir tāds, uz kuru var paļauties
• Spēj uzsākt neērtas sarunas
• Jūtas komfortabli runājot par savām emocijām
• Viegli adaptējas dzīves pārmaiņām
• Ir uzticams
• Ir pašpārliecināts, bet ne pārdrošs
• Pilda savus solījumus un viņa vārdi saskan ar darbiem
• Spēj veiksmīgi atrisināt konfliktus
• Uzticas citiem cilvēkiem
• Ir vērsts uz izaugsmi, jo ir ziņkārīgs – vēlas izzināt sevi, pasauli un cilvēkus.
• Pilda savus solījumus un viņa vārdi saskan ar darbiem
• Spēj veiksmīgi atrisināt konfliktus
• Uzticas citiem cilvēkiem
• Ir vērsts uz izaugsmi, jo ir ziņkārīgs – vēlas izzināt sevi, pasauli un cilvēkus.

Droša piesaiste veidojas kad:

• Aprūpētājs ir atvērts, paredzams savā rīcībā.
• Aprūpētājs uztur skaidras robežas un respektē bērna robežas.
• Bērns jūtas droši un komfortabli izpaust sevi un savas jūtas, jo aprūpētāji nevaino un nekaunina viņu.
• Ģimenes attiecībās ir skaidra komunikācija un konflikti tiek risināti konstruktīvi (ne destruktīvi)
• Aprūpētājs ir emocionāli izturīgs
• Konflikta brīdī aprūpētājs paliek emocionāli vienots ar bērnu
• Ģimenes attiecībās ir skaidra komunikācija un konflikti tiek risināti konstruktīvi (ne destruktīvi)
• Aprūpētājs ir emocionāli izturīgs
• Konflikta brīdī aprūpētājs paliek emocionāli vienots ar bērnu

Trauksmaina piesaiste

Cilvēks ar trauksmainu piesaisti:

• nemitīgi baidās tikt pamests attiecībās; kļūt vientuļš;
• ir pārlieku jūtīgs pret citu cilvēku emocionālajiem stāvokļiem;
• saskaras ar grūtībām uzstādīt vai ievērot robežas attiecībās – ir tendence kļūt atkarīgam no partnera (saplūst);
• jūtas mīlestības necienīgs un nevērtīgs – grūti pieņemt sevi;
• uzskata konfliktus kā ko biedējošu un grūti izturamus, tāpēc labāk no tiem izvairās;
• ir izteikti emocionāli reaktīvs trauksmainās situācijās, kad partneris izrāda vajadzību pēc vientulības un neatkarības;
• mēdz pieļaut necienīgu attieksmi pret sevi attiecībās.
• izteikti prasīgs pēc uzmanības esot tuvās attiecībās (parasti tās ir partnerattiecības) – “līp” klāt otram gribot nedalītu uzmanību;
• mēdz domāt, ka partneris savas prasības attiecībās nepilda.

Kad veidojas trauksmaina piesaiste

• Aprūpētāji nav emocionāli pieejami, izpalīdzīgi.
• Vai arī aprūpētāji ir neparedzami, nekonsistenti – vienu brīdi ir atsaucīgi uz bērna vajadzībām, bet citā – pilnīgi ignorē tās.
• Ģimenē ir problēmas ar robežām – tās nav noteiktas vai neievēro.
• Aprūpētājs nespēj regulēt savas emocijas – mēdz apvainoties un nerunāt, vainot, kļūst izteikti nikns, …
• Aprūpētājs neatbild uz bērna emocijām vai nepalīdz bērnam izprast un apstrādāt jeb regulēt savas emocijas.
• Aprūpētājam ir nestabilas, neparedzamas attiecības ar citiem.
• Situāciju saasina vecāku draudi pamest bērnu.

Izvairīga piesaiste

Cilvēks ar izvairīgu piesaisti:

• mēdz pazust no attiecībām, kad tās kļūst emocionāli tuvas;
• pēkšņi pārtrauc attiecības, ja vēlmes nav apmierinātas;
• dziļi iekšēji vēlas emocionālu intimitāti, bet nezina, kā to veidot;
• uztur nereālas gaidas pret partneri, piemēram, ka otram jālasa domas, utml.;
• var būt pārlieku kritisks;
• varbūt par maz empātisks un nesaprast citu vajadzības.
• noliedz savas jūtas, jo īpaši nepatīkamās;
• nevēlas veidot tuvas attiecības, jo neuzticas citiem;
• nereti pilnībā nododas savam darbam, atstumjot citus;
• ir pārliecināts, ka ir nevērtīgs un mīlestības necienīgs, bet citi – noraidoši un neuzticami;
• baidās no citu atraidījuma un nepieņemšanas
• jūtas neatkarīgs un neievainojams
• bieži maina partnerus un iesaistās seksuālajos sakaros bez saistībām;
• bieži nespēj atcerēties savu bērnību vai idealizē to;
• ārēji šķiet naidīgs un vientuļš;
• izmanto darbu, lai izvairītos no sociāliem kontaktiem. Viņi apkrauj sevi ar darbiem, lai pavadītu mazāk laika ar ģimeni, draugiem, kolēģiem aizbildinoties ar lielu aizņemtību.
• bieži vien ir neapmierināts ar savu darbu neskatoties uz finansiālo stabilitāti.

Kā veidojas izvairīga piesaiste:

• Aprūpētājs regulāri kļūst emocionāli nepieejams, kad nespēj pārvaldīt savas emocijas (apvainošanās un nerunāšana, disociācija).
• Aprūpētājs kaunina bērnu vai neakceptē viņu tādu, kāds viņš ir kā pietiekami labu.
• Perfekcionistisks vai autoritārs audzināšanas stils.
• Aprūpētāji ir distancēti, noraidoši un emocionāli auksti – bērnu pastāvīgi noraida, kad viņam ir nepieciešams mierinājums un aizsardzība.
• Aprūpētāji nejūt un neizprot bērna emocionālo stāvokli un vajadzības un līdz ar to tās netiek apmierinātas.

Bērnam veidojas priekšstats par sevi kā nemīlamu un par vecākiem kā nepieejamiem. Līdz ar to viņam nav pārliecības, ka tad, kad būs nepieciešams, viņš saņems atbalstu un palīdzību.

Gluži pretēji, viņš sagaida, ka viņu noraidīs. Bērns jūtas aizvainots, dusmīgs un bēdīgs noraidīšanas dēļ, bet šīs jūtas nevienam nerāda.

Lai kaut kā tiktu galā ar šādu sāpīgu situāciju, bērns „aizmirst” par savu vajadzību pēc mīlestības un rūpēm un izvēlās atturīgu, vienaldzīgu un neatkarīgu uzvedības stilu, lai izvairītos no jaunām ciešanām.

Dezorganizēta jeb haotiska piesaiste

Cilvēki, kam izveidojusies dezorganizēta piesaiste parasti ir piedzīvojuši fizisku, verbālu un seksuālu vardarbību ģimenē.

Dezorganizēta piesaiste veidojas, kad aprūpētāji, kam ir jābūt drošības avotam bērnam ir neuzticami un rada bailes bērnā. Viņi nekad nezina, kas viņus sagaidīs tālāk.

Kā tā izpaužas

Cilvēkiem ar dezorganizēto piesaisti pieaugušo vecumā ir izteiktas grūtības ticēt un uzticēties citiem. Tā iemesla dēļ viņi mēdz būt ļoti nekonsistenti savā uzvedībā. Tas arī paver iespējas attīstīties vairākām mentālajām saslimšanām – depresijai, trauksmes traucējumiem, atkarībām, robežlīmeņa personības traucējumiem u.c.

Kā tā veidojas

Tiek uzskatīts, ka šis pieķeršanās stils ir bērnības traumas vai vardarbības sekas. Pamatā tam ir nemitīgi izjustās bailes bērnībā.

Bērns nezina, ko sagaidīt. Bērns arī nezina, kad aprūpētājs apmierinās viņu vajadzības, ja vispār apmierinās.

Vēl viens iemesls bailēm ir traumatiskas pieredzes piedzīvošana ar pieķeršanās objektu (vecāku). Traumatiska pieredze arī ir arī, kad bērns ir liecinieks kāda cita traumai.

Bērns saprot, ka nevar paļauties uz aprūpētājiem, lai apmierinātu savas fiziskās vai emocionālās vajadzības.

Attiecībās

Šie cilvēki meklē tuvību, bet tajā pašā laikā baiļu dēļ noraida tuvumu un distancējas – tāda paša pieredze ir piedzīvota ar vecākiem.

Visvairāk attiecību veidošanā traucē tas, ka viņi vēlas mīlēt un būt mīlēti, bet baidās ielaist kādu savā iekšējā pasaulē.

Atšķirībā no izvairīgā piesaistes stila viņi nenoraida emocionālo tuvību; viņi vienkārši baidās no tās.

Viņiem ir grūti noticēt, ka partneris viņus mīlēs un atbalstīs tādus, kādi viņi ir. Viņi sagaida atraidījumu pat tad, ja tam nav nekādu objektīvu pierādījumu.

Nereti viņi arī neapzināti izvēlas partnerus, kas izraisa bailes. Tādējādi apstiprinot savu uzskatu, ka nevar uzticēties citiem cilvēkiem (emocionāli vai fiziski).

Dzīvot ar dezorganizētu pieķeršanās stilu noteikti nav viegli. Tas ir kā spēlēt spēli, kuras noteikumus nekādi nesaprotam – mēs vēlamies spēlēt šo spēli, bet neviens to nav iemācījis un mums nezināmu iemeslu dēļ mēs nemitīgi zaudējam.

Neorganizēts pieķeršanās stils var radīt daudz ciešanu un apjukumu jebkurās attiecībās.

Piesaiste attiecībās

Cilvēkiem ar dažādiem piesaistes stiliem ir dažāda attiecību dinamika. Šajā attēlā ir pavisam īsi aprakstītas, kādas ir visbiežākās attiecību tendences starp piesaistes stiliem.

Kā mainīt savu piesaistes stilu?

Izvairīšanās no tuvām attiecībām neārstēs traumu vai sāpīgo bērnības pieredzi, tāpēc vispirms jāiemācās uzticēties cilvēkiem, taču cilvēkiem ar šo pieķeršanās stilu tas var būt diezgan sarežģīti.

Palīdzoša var būt psihoterapija – atrast terapeitu, kuram varat uzticēties, jo viņš(a) piedāvās netiesājošu, pieņemošu, mierīgu un paredzamu telpu, kur atvērties.