izvēle

Dzimuma disforija

Transpersona (pēc Amerikas psihiatru asociācijas definīcijas): persona, kuras dzimšanas brīdī noteiktais dzimums nesaskaņojas ar viņa dzimuma identitāti jeb subjektīvo izpratni par savu dzimumu. Šī neatbilstība izraisa diskomfortu.

Ir izteikta neatbilstība starp anatomisko jeb hromosomālo dzimumu un emocionālo jeb psiholoģisko dzimumu.

Šī neatbilstība ilgst vismaz 6 mēnešus un atbilst vismaz 6 no šiem 8 kritērijiem:

  • Spēcīga vēlme būt cita dzimuma pārstāvim / Pārliecība, ka ir citā dzimumā
  • Spēcīga vēlme valkāt pretēja dzimuma apģērbu un pretestība valkāt sava dzimuma apģērbu.
  • Spēcīga priekšroka spēlēs ieņemt pretējā dzimuma lomu
  • Spēcīga priekšroka rotaļlietām, kuras stereotipiski uzskatāmas par pretējā dzimuma
  • Spēcīga priekšroka spēlēties kopā ar pretējā dzimuma rotaļu biedriem
  • Stingra atteikšanās no sava dzimuma rotaļlietām, aktivitātēm, spēlēm.
  • Izteikta nepatika pret savu seksuālo anatomiju
  • Spēcīga vēlme pēc tām fiziskajām vēlamā (ne esošā) dzimuma īpašībām.

Vai šis traucējums ir iedzimts?

Dzimuma identitātes problēmas rodas jau intrauterīnajā periodā – tad, kad bērns vēl attīstās mātes vēderā. Notiek nelielas izmaiņas gēnos, kas → ietekmē hormonu iedarbību → līdz ar to smadzeņu attīstību.

No ārvides grūtniecības laikā to var veicināt:

  • Nenormāls hormonu līmenis
  • Zāles, ko sieviete lieto grūtniecības laikā (zāles, kas traucē dzimumhormonu sadalīšanos)
    • 🚹 → 🚺 — bijusi sieviešu struktūru klātbūtne smadzenēs
    • 🚺 → 🚹 — vīriešu struktūru klātbūtne smadzenēs

Reģions smadzenēs = hipotalāma mediālais preoptiskais rajons, kurā lokalizējas dzimuma dimorfiskais kodols, kas katram dzimumam ir bināri atšķirīgs (neliela struktūra, kas iesaistīta daudzos cilvēka seksuālās uzvedības aspektos).

Vīriešiem šī kodola centrs ir 2 reizes lielāks (satur 2 reizes vairāk nervu šūnu), bet transeksuāliem vīriešiem – sievietes izmērā. Transseksuālām sievietēm – vīrieša izmērā.

Dzīvnieku evolūcija arī dažos gadījumos paredz dzimuma maiņu — dažām zivju, rāpuļu un bezmugurkaulnieku sugām var novērot spontānu dzimuma maiņu. Dzimuma izmaiņas zivij var izraisīt dažādi faktori, piemēram:

  • sociālie palaidēj stimuli;
  • ķermeņa izmērs;
  • reproduktīvais statuss.

Vai dzimuma neskaidrība nozīmē diagnozi?

Ne visiem. Tāpēc līdz ar to ne visiem tiks noteikta hormonālā terapija, jo mazāk cilvēkiem notiks ķirurģiska iejaukšanās, jo īpaši vecumā pirms 18 gadiem.

Daļai pusaudžu dzimuma identitātes izmaiņām ir galvenokārt funkcionāls raksturs, kam palīdzēs psihoterapija.

Transfobija – nepatika pret citu dzimuma maiņu

Līdzīgi kā homofobija (bailes no homoseksuāļiem), ir ieviests arī termins transfobija. Tas ir iemesls, kādēļ notiek dzimummaiņas kognitīvie kari — cilvēku grupu dažādie uzskati saduras, notiek cīņa par to, kurš ir “pareizāks”. Ir labie un ļaunie cilvēki, kā arī tiek pausti katastrofiski scenāriji, kas ierosina bailes, piemēram, visatļautības dēļ neviens vairs nevēlēsies būt savā dzimumā.

Ja sabiedrība dzimuma disforiju uzskata kā slimību, kas jāārstē, tad tas ir mēģinājums veikt konversijas terapiju — piespiest šo izjūtu cilvēkam mainīt. Ar psihoterapijas palīdzību. 1950-1960. gados šādi mēģinājumi tika veikti – pacelt bērnības atmiņas lai ārstētu traumu, kas izraisa šo dzimuma disforiju. Kopumā secināja, ka šāda “terapija” kaitē, nevis palīdz mentālajai veselībai.

Drīzāk iesaka pētniecisko psihoterapiju, kuras mērķis nav veicināt dzimuma maiņu, bet nav arī veicināt disforijas konversijas terapiju. Mērķis ir samazināt nepieciešamību pēc liekām invazīvām un neatgriezeniskām medicīniskām procedūrām.

Kā dzimuma maiņa ietekmē cilvēka psihisko veselību?

Ir izpētīts, ka 93% transpersonu dzimuma maiņa uzlabo vispārējo labklājību, bet atlikušajiem 7% no tā nav ne pozitīva, ne negatīva efekta. Interesanti, ka netika atklāts, ka tas rada vispārēju kaitējumu. Nožēla pēc tās sastopama reti – 0,3-3,8% gadījumos. To parasti izraisa nepietiekams sociālais atbalsts vai neveiksmīgi ķirurģijas rezultāti, jo netiek izmantotas jaunākās metodes.

Medicīniskā ārstēšana :

  • uzlabo dzīves kvalitāti — apmierinātību ar attiecībām; pašcieņu un pārliecību
  • samazina depresiju un trauksmi, pašnāvību un vielu lietošanu

Ja medicīniskā ārstēšana nav pieejama, tad transpersonas saskaras ar:

  • depresiju, pašnāvības tieksmēm
  • trauksmi un minoritāšu stresu

Pubertātes hormonālā apturēšana

Šī terapija var nomākt pubertātes iesākušās fiziskās pārmaiņas līdz pusaudzis ar dzimuma disforiju un viņa vecāki izlemj par sava dzimuma izvēli. To sauc par GnHRa (gonodotropīna atbrīvojošā hormona analogu) terapiju. Ar to var atgriezeniski apstādināt pubertāti. Tā ir droša, efektīva ārstēšana indivīdiem ar dzimuma dismorfiju, kas mazina diskomfortu, ko rada pubertātes fiziskās ķermeņa pārmaiņas.

Medijos tomēr tiek pausts uzskats, ka tā ir kaitīga, un tās vietā ir jāpaļaujas uz psihoterapiju.

Kādēļ cilvēki tik ļoti protestē?

Cilvēkam kā jebkurai bioloģiskai būtnei ir instinktīva tieksme vairoties, turpinot savus gēnus. Dzimuma maiņa nozīmētu liegt šo iespēju.

Vēl viena spēcīga ietekme ir reliģiskā pārliecība, ka Dievs cilvēku un viņa ķermeni radījis tieši tādu, kāds tas ir. Tas, savukārt, ierobežo brīvību rīkoties ar savu ķermeni pēc savām vēlmēm un ieskatiem.

Latvijā baznīcas uzskatiem ir jābūt nošķirtiem no valsts likumdošanas, tomēr tas arī neizslēdz, ka cilvēks psihoterapijā var izpētīt savus motīvus mainīt savu ķermeni. Tomēr gala lēmumu pieņem pats pacients. Tomēr cilvēkam, kas audzis reliģiskā vidē un kurš piedzīvo dzimuma disforiju, būs grūtāk brīvi domāt šajā jautājumā.

Vēl ir uzskats, ka mūsu bioloģijai vajadzētu vadīt mūsu dzīvi – pēc šīs loģikas sanāk, ja cilvēka daba jeb bioloģija ir paredzējusi noteiktu likteni, tad tam ir bezspēcīgi jāpakļaujas.

Pēc šīs loģikas izriet, ka:

  • karš ir ētiski pieņemams, jo cilvēkam ir tieksme konkrētos apstākļos citus cilvēkus nogalināt;
  • cukura diabēta slimniekiem nedodam insulīnu lai viņus ārstētu, jo tas nav dabiski;
  • neveicam mākslīgo apaugļošanu neauglīgiem pāriem;
  • neārstētu traumas un citas slimības.

To sauc par naturālisma kļūdu, jo slimības ir dabiskas, bet medicīna ir cilvēku izdomāta – tātad pretdabiska.

Sauklis “dzimums nav sajūta, bet ir objektīva realitāte” nav arī līdz galam korekts, jo pēc definīcijas tajā ir runa par fizisko dzimumu. Dzimuma disforijā runa ir par sajūtu, un ļoti bieži mūsu sajūtas var nesaskanēt ar objektīvo realitāti. Mūsu identitāte pēc neirozinātņu pētījumiem patiesībā ir virtuālā ilūzija, nevis objektīvā realitāte. Arī fantoma sāpes eksistē, lai gan nav fiziskajā realitātē balstītas.

Kam vajag psihoterapiju?

Zinātnē balstītā psihoterapija pasaulē vienojusies par to lai terapijas process saskan ar cilvēka biopsihosociālajām vajadzībām.

Piemēram, konvertēt homoseksuāli vai cilvēku ar dzimuma disforiju ir iešana pret minētajām indivīda vajadzībām. Un tad tā vairs nav psihoterapija, bet gan ir smadzeņu skalošana. Tāda terapija izmanto neētiskus jeb piespiedu paņēmienus lai manipulētu ar cilvēka domām, uzskatiem vai uzvedību pret viņa paša gribu. Un to nevar nosaukt par likumīgu psihoterapijas formu.

Veiksmīga psihoterapija ir sadarbība starp apmācītu mentālās veselības speciālistu, lai drošā un emocionāli atbalstošā vidē izpētītu domas, jūtas un uzvedību. Lai palīdzētu indivīdam izprast savu pieredzi un viņš rīkotos tā, lai kļūtu laimīgāks. Indivīda laime ir būtiskākais psihoterapijas mērķis. Veiksmīgas terapijas mērķi nosaka pacients un tam obligāti nav jābūt – spēja atstāt ģenētiskos pēcnācējus.

Kā būt laimīgam, to izvēlas pats cilvēks. Psihoterapeita ētika neļauj uzspiest indivīdam paša psihoterapeita pieņēmumus par laimi. Indivīds pats pieņem savus dzīves lēmumus. Jā, šie lēmumi var izrādīties neveiksmīgi, bet psihoterapeits var tikai norādīt, kādi lēmumi var novest pie kaitējuma indivīda fiziskajai un mentālajai veselībai. Tomēr lēmuma pieņemšana ir paša indivīda rokās. Tomēr psihoterapeits nevar paredzēt, kurā lomā pacients jutīsies laimīgāks.

Psihoterapijas mērķi dzimuma disforijas gadījumā:

  • palīdzēt indivīdam apzināties savu dzimuma identitāti un lomu;
  • risinātu dzimuma disforijas stigmas negatīvo ietekmi uz mentālo veselību;
  • uzlabotu ķermeņa tēla uztveri;
  • veicinātu elastīgumu dažādās situācijās;
  • mazinātu transfobiju.

Atsauces

Raksts ir ārstes-psihoterapeites Madaras Pumpures saīsināts kopsavilkums no izdevuma Medicus Bonus 64. numura, kurā intervēts RSU docents, ārts-psihoterapeits un psihiatrs Artūrs Utināns

Vai šis raksts bija noderīgs?

BIRKAS

AIZVĒRT
error: Content is protected !!