Narcisms: patoloģiska (slimīga) pašmīla vai paštīksmināšanās. Cilvēks, kurš uztur savu pašvērtības sajūtu ar citu cilvēku apstiprinājumu vai apbrīnu.

Katram no mums ir kādas narcistiskas iezīmes, aizsardzības, ievainojumi, bet ne visiem ir narcistiskas problēmas. Šīs problēmas skar tos cilvēkus, kuru dzīves lielākās grūtības saistītas ar savu pašvērtības izjūtu – viņi nezina, cik viņi vērtīgi ir, ja neredz to no apkārtējiem. Otram ir nemitīgi jāapstiprina vai jānoliedz viņa vērtība. Principā tas nozīmē, ka otrs ir nepieciešams, lai redzētu savas vērtības atspulgu. Piemēram, lai cilvēks uzskatītu, ka ir labs dziedātājs, viņam jāsaņem visu apkārtējo cilvēku apstiprinājums un apbrīna. Ja viņš to nesaņems, viņam nav vērts ar to nodarboties. Jebkura sīkākā kritika var pilnībā sagraut viņa pašvērtības sajūtu. Nereti narcisms izpaužas ne vien jūtīgā kritikas uztverē, bet arī citās jomās, piemēram, citus cilvēkus viņi izmanto kā instrumentu savas vērtības uzturēšanai. Piemēram, nepieciešams bagāts vīrs vai sieva; dārgi ceļojumi, drēbes, mašīna u.c. statusa lietas. Otra personība nespēlē galveno lomu – galvenais ir tas, kādus labumus šis cilvēks var dot otra statusam.

Narcismu var klasificēt:

1. Veselīgs narcisms (par to jau rakstīju) — spēja saglabāt relatīvi pozitīvu paštēlu mainīgās dzīves sociālās situācijās. Tas liek meklēt apkārtējos mīlestību, atzīšanu, apstiprinājumu, kas nav pārlieku izteikta vai traucējoša apkārtējiem cilvēkiem.
2. Neveselīgs jeb patoloģisks narcisms — apraksta cilvēka uzvedību un tās iemeslus
   1. Narcistiskā grandiozitāte, hiperkompensācija (visvarenības izjūta, “biezādainais narciss”) — bieži lielās ar saviem sasniegumiem, bagātību, attiecībām ar ietekmīgiem cilvēkiem. Bieži lieto vārdus “es”, “mans”, “mani”. Zem tā slēpjas vēlme būt par uzmanības centru – tikt apbrīnotam. Cilvēks ir ārkārtēji prasīgs vai pat sīkumains (mēdz sevi lepni saukt par perfekcionistu), neiecietīgs pret citu un savām vājībām, trūkumiem. Šos cilvēkus neinteresē citu reakcijas, tāpēc apkārtējie viņu uzvedību raksturo kā augstprātīgu, arogantu, snobisku. Viņš citus izmanto, lai celtu vai uzturētu savu pašvērtējumu; nereti manipulē; eksplautē citus vai par ir vardarbīgs.
   2. Tomēr patiesībā zem šī slēpjas narcistiskā ievainojamība jeb negatīvs narcisms. (sastopama tādu psihisko traucējumu gadījumā: šizofrēnijas, šizotipisko traucējumu, bipolāri afektīvo traucējumu mānijas fāzē; paranoīds personības traucējums; antisociālas personības traucējums; narcistiski personības traucējumi; nervu anoreksija, kad grandiozitāte izpaužas kā tīksmināšanās par savu tievumu, bet negatīvs narcisms – kā riebums pret savu resnumu.)
   Ja runa būs par pirmo gadījumu, narcistisks cilvēks var būt jauks, taču tā būs maska, jo pamatu pamatā viņš spēlēs spēli “es tev, tu man”. Ja runa ir par otru gadījumu, cilvēks būs neiecietīgs un brīžam pat atklāti naidīgs, jo otrā neredzēs nekādu jēgu.Narcistiskam cilvēkam ir svarīgi sev apkārt pulcēt cilvēkus, kuri slavē un sajūsminās par viņu, ja tā notiek, cilvēks var pat iekļūt draugu kategorijā. Narcistisks cilvēks labprāt pavadīs ar viņu kopā savu laiku, jo zinās, ka var uzpildīties ar ko sev tik ļoti nepieciešamu. Ja pēkšņi būs dzirdama kritika vai pārmetumi, cilvēks tiks devalvēts, viņa viedoklis padarīts pat bezvērtīgu, lai narcistisks cilvēks spētu saglabāt savu iluzoro pašcieņu. Idealizācija un devalvācija ir divas galējības kurās šūpojas narcistisks cilvēks. Princips ir sekojošs – devalvēt visu, kas apdraud Es, idealizēt visu, kas Es stiprina. Paradokss, kuru narcistisks cilvēks neapzinās ir viņa atkarība no citiem cilvēkiem, viņa pašvērtības izjūta ir pilnā mērā pakļauta otra viedoklim un reakcijām uz falšo Es. Šī iemesla dēļ, narcistisks cilvēks, neapzināti dara visu iespējamo, lai gūtu atzinību un mīlestības pierādījumus mijiedarbībā ar otru.
   1. Negatīvs narcisms (narcistiskā ievainojamība, “plānādainais narciss”) — veidojas, ja cilvēks piedzīvojis dziļi sāpīgas emocijas attiecībās ar citiem un/vai šīs sajūtas uztvēris kā savu vājuma pazīmi – izjutis kaunu par tām – tāpēc tās ir slēpis no apkārtējiem. Nereti šie cilvēki ir viegli aizvainojami, ievainojami (agrāk to sauca par “sensitīvo psihopātu”). Nereti tāpēc cilvēki biežāk izvairās no situācijām, kurās varētu piedzīvot kaunu, pazemojumu, aizvainojumu, lai gan karjeras izaugsme un attiecību veidošana no tā sāk ciest. (bieži sastopama izpausme cilvēkiem ar trauksmaini-izvairīgiem personības traucējumiem, sociālā jeb uzstāšanās trauksme, bailes nosarkt publiski – eritrofobija; trauksme par erekcijas zudumu – erektilā disfunkcija; pārliecība par kādas ķermeņa daļas neglītumu – dismorfofobija; alkoholisms, ja to lieto kauna u.c. nepatīkamo izjūtu mazināšanai)
3. Narcistiskās personības traucējums — ir rakstura (personības) traucējuma diagnoze

Daži pētnieki apgalvo, ka narcisma gadījumā cilvēks ir vai nu vesels, vai nu patoloģisks. Citi saka, ka vienam cilvēkam var būt gan veselīga, gan patoloģiska narcisma iezīmes.

Psihoanalītiskās teorijas

Narcistisks raksturs

Angliski bieži lasāms termins NPD (narcissistic personality disorder). Tā kā tēma sāk aktualizēties arī Latvijā, šis būs informatīvs raksts par to.

Šie traucējumi ir pastāvīgs cilvēka uzvedības modelis, kas ietver sevī 3 pamata elementus:

1. Koncentrēšanās uz sevi
2. Empātijas trūkums
3. Pārspīlēta sava nozīmīguma izjūta

Nereti šāds cilvēks var teikt “kāds esmu, tāds esmu” jeb “tāds nu man ir raksturs”, kas izklausās pēc sevis pieņemšanas, bet, ja ir izteiktas grūtības veidot draugu, kolēģu vai romantiskās attiecības, vai rodas nopietnas attiecību problēmas ģimenē, var aizdomāties, ka iemesls tam ir narcistiskas personības traucējumi.

Simptomi:

• [ ] Sevis svarīguma izjūta.
• [ ] Nepārtraukta nepieciešamība pēc uzmanības (arī nemitīga savas dzīves izrādīšana sociālos medijos)
• [ ] Nemitīgi centrēts uz sevi
• [ ] Empātijas trūkums
• [ ] Varas un veiksmes uzsvēršana kā svarīgākais dzīvē

Jūs, iespējams, varēsit atpazīt, vai kādam ir NPD pēc šīm pazīmēm. Cilvēki ar narcistiskiem personības traucējumiem parasti tiek raksturoti kā augstprātīgi, iedomīgi, uz sevi vērsti. Tā kā viņi uztver sevi kā pārākus par citiem, viņi bieži dzīvo šķietami veiksmīgu dzīvesveidu.

Neskatoties uz šo pārspīlēto paštēlu, viņi ir atkarīgi no pastāvīgas uzslavas un uzmanības, lai stiprinātu savu pašcieņu. Tā rezultātā tie, kuriem ir narcistiski personības traucējumi, parasti ir ļoti jutīgi pret kritiku, ko bieži uzskata par personisku uzbrukumu.

Kā patiesībā jūtas šie cilvēki?

Dziļākajā būtībā šie cilvēki izjūt kaunu un defektivitāti. Viņi baidās tās dēļ tikt atstumti, kļūt vientuļi. Dzīšanās pēc statusa ir kā mēģinājums neizjust šo dziļi sāpīgo sevis sajūtu.

Visa dzīve ir uzbūvēta tā, lai nebūtu jāizjūt šīs jūtas, jo tās veicina depresīvu stāvokli, kas parasti rodas šiem cilvēkiem terapijas laikā. “Viltus es” jeb šīs hiperkompensācijas uzturēšana ir grūta, bet vieglāk izturama par ļaušanu būt sev pašam. Cilvēks dzīvo kā hameleons, kas mēģina nemitīgi pielāgot savu personību tā, lai citi viņu mīl un neatraida. Jebkura kritika ir īpaši sāpīga un cilvēka esību jeb vērtību iznīcinoša. Tas padara cilvēku pilnīgi atkarīgu no citu vērtējumiem.

Nereti tas rodas pagātnes sāpīgo pieredžu rezultātā, kad ir piedzīvoti atraidījumi, daudz kritikas, mīlestības un pieņemšanas trūkums.

Kamēr cilvēks neiemācīsies atrast vērtības sajūtu sevī (savu Es) un spēku būt sev pašam (nevis tikai noteiktam tēlam), narcisms neatkāpsies.

Darbs psihoterapijā

Galvenais psihoterapijas mērķis ir palīdzēt atklāt savu patieso Es. Tas nav viegls uzdevums, jo cilvēks sākumā to cenšas neapzināti slēpt. Tas notiek tāpēc, ka dziļi iekšēji jūtas ievainots un defektīvs. Patiesā Es izpausme notiek tad, kad cilvēks terapijā saprot, ka šis patiesais Es terapeitu nebiedē, neraisa viņā riebumu, terapeits nepametīs vai nesodīs, kad viņš atļausies paust savas dusmas. Tā vietā terapeits paliks līdzās, atbalstīs, jo katra cilvēka dziļākā būtība ir skaista. Ar laiku cilvēks saprot, ka viņam nav vairs nepieciešamība izlikties par ko citu, jo viņš radīs sevī spēku parādīt savu īsto dabu arī citiem.

Otrs nozīmīgs mērķis ir noliegto jūtu (dusmu, naida, pazemojuma, bezpalīdzības, kauna, skaudības, izmisuma, atraidījuma, vientulības, u.c.) veselīga izpausme.