Emocijas (”emovere” latīņu valodā) – satraukt, saviļņot.

Definīcija: fizioloģiskas, neiroloģiskas, uzvedības un verbālas reakcijas uz iekšējiem vai ārējiem notikumiem, kuriem ir nozīme mūsu dzīvē.

Vienkāršāk sakot emocijas sarežģīta apziņas, ķermeņa sajūtu un uzvedības pieredze, kas atspoguļo cilvēka, notikuma vai lietu stāvokļa personīgo nozīmi.

Subjektīvi emocijas izpaužas kā patīkamas vai nepatīkamas izjūtas

Objektīvi emocionālie stāvokļi atspoguļo sarežģītus fizioloģiskos procesus

Emocijām ir dažādas funkcijas

Nav sliktu vai labu emociju – katra emocija mums signalizē noteiktu informāciju, kas jāņem vērā. Galvenā emociju funkcija ir mobilizēt cilvēka organismu darbībai. Emocijām, protams, ir arī citas funkcijas.

1. Palīdzēt mums adaptēties jeb pielāgoties apkārtējās vides apstākļiem.
2. Motivēt mūs konkrētai rīcībai.
3. Informēt mūs par vidi mums apkārt un mūsu pašu iekšējiem stāvokļiem.
4. Saprast citus, nojaust viņa attieksmi un pārdzīvojumus, lai veiksmīgāk komunicētu.
5. Emocijas dod enerģiju vai atņem to ar mērķi mobilizēt attiecīgai darbībai.
6. Emocijas palīdz novērtēt kādas situācijas nozīmīgumu mūsu dzīvē. Tās norāda attieksmi.

💡 Emocijas parasti strādā kā filtrs, kas var arī kropļot realitātes uztveri – atrodoties spēcīgu emociju ietekmē pazūd spēja loģiski domāt (tiek zaudēts veselais saprāts) kā dēļ rodas ar realitāti nesaistītu viedokļu paušana vai situācijai neadekvāta uzvedība.

Emociju klasifikācija

Ir vairākas teorijas saistībā ar emociju klasifikāciju. Tiek definētas 4-14 pamata emocijas, atkarībā no teorijas un autora. Ja varētu apkopot pamata emocijas no šīm klasifikācijām, tās būtu šādas:

Emocijas un vajadzības

Emocijas ir cieši saistītas ar indivīda aktuālajām vajadzībām. Emocijas mobilizē mūsu ķermeni, lai tas tiektos apmierināt tam nepieciešamās vajadzības. Ķermeņa mobilizēšana notiek aktivizējot simpatisko (SNS) vai parasimpatisko (PSNS) nervu sistēmu, kurai seko atbilstoša reakcija.

Tātad emocijās mēs varam bēgt, cīnīties (paust aktīvi) vai sastingt (pasīvi).

Piemēram, bailēs var (1)bēgt vai (2)sastingt un dusmās var (1)sist vai (2)apvainoties, noslēgties, nerunāt.

Emocijas vai jūtas un citi termini

Lai gan lingvistiski šie vārdi ir sinonīmi, psiholoģijā tie tiek uzskatīti par diviem atšķirīgiem jēdzieniem:

Emocijas: atbildes reakcija uz kādu notikumu vai situāciju (Piemēram, rokas atraušana no karstas plīts). Emocijas motivē rīkoties mērķtiecīgi. Parasti emocijas ātri pāriet un saistītas tikai ar konkrēto situāciju.

Jūtas: ilgstoši emocionāli procesi, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrību. Šī pastāvīga jeb noturīga emocionāla attieksme. Jūtas atšķirībā no emocijām nav reakcija. Jūtas biežāk attiecas uz attiecībām ar cilvēkiem.

Garastāvoklis: veidojas kombinējoties vairākām emocijām un veidojot šī brīža emocionālo fonu. Tas pastāv ilgāk un ir mazāk intensīvs nekā emocijas. Tas piešķir nokrāsu jebkurai aktivitātei.

Afekts: īslaicīgs, vētrains, spēcīgs emocionāls uzliesmojums, kas pārņem visu personību.

Frustrācija: nepatīkams emocionālais stāvoklis, kas veidojas, ja mērķu sasniegšanu apdraud šķēršļi.

Aleksitīmija: grūtības atpazīt, izprast un izteikt vārdos savas emocijas un jūtas.

Emociju bioloģija

Emocionālās spriedzes gadījumā tiek ietekmētas visas organisma sistēmas. Vislabāk to spējam vērot ar sirdsdarbības un elpošanas ritma paātrināšanos, muskuļu tonusa paaugstināšanos, un ādas reakcijām, piemēram, zosādu.

Emociju rašanās ir cieši saistīta ar smadzeņu darbību un izšķirošu lomu ieņem limbiskā sistēma, kas atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu pamatnē. Lielo pusložu pieres daivā notiek informācijas apstrāde un emociju kontrole. Liela loma arī ir amigdalai, hipotalāmam, jostas krokai, lielo pusložu deniņu daivas garozai.

Par bioķīmiskajiem procesiem ļoti labs ilustratīvs piemērs ir emociju kubs (Lovheim, 2012), kas izskaidro katras pamatemocijas bioķīmisko dabu.

Emocijas un uzvedība

Spēja regulēt savas emocijas ir viena no emocionālā intelekta pazīmēm. Lai to apgūtu ir nepieciešams saprast un pieņemt savu emocionālo pārdzīvojumu.

Cilvēki ar labām emociju regulācijas spējām var kontrolēt impulsīvu uzvedību – tas savukārt palīdz veidot veiksmīgākas sociālās attiecības un risināt problēmsituācijas jeb tikt galā ar grūtībām dzīvē

Vecāki ar savu paraugu māca bērniem, kuras emocijas ir pieņemts izpaust un kuras – nē. Piemēram, stereotips, ka zēni neraud un meitenes nedusmojas var nostiprināties kā nosacījuma reflekss un veicināt konkrētu emociju apspiešanu.