MENU

Pārmaiņas ir grūtas katram no mums. Pārmaiņas ir tās, kas pārbauda vai mums ir izdoma, spēks un drosme pārvarēt dzīves dotos šķēršļus.

Krīze ir kā emocionāls kritiens. Un tās laikā ir divas izvēles – padoties vai mācīties. Ja padosimies, tad kļūsim vājāki, ja mācīsimies – stiprāki. Izvēle ir mūsu – vai mēs krīzi izmantojam kā iespēju, vai kā ieganstu savai upura lomai.

krīzes pārdzīvojumam ir vairāki emocionālie posmi:

Pēc Elisabeth Kübler-Ross

1. Noliegums

Liela trauksme, kas izpaužas kā noliegums. Tas ieslēdzas, jo mūsu psihe mūs mēģina pasargāt, lai no trauksmes mēs nesajuktu prātā. Noliegums kropļo realitāti, tāpēc ir svarīgi, lai tas pakāpeniski mazinās un mēs nonākam kontaktā ar reālo dzīvi.

2. Emocionālo reakciju fāze

Skumju un bezspēcības izjūta

Šīs izjūtas var pārņemt mūs pēc tam, kad krīt mūsu nolieguma “rozā brilles” un saprotam patieso realitāti. Šajā brīdī mēs saprotam, ka dzīve nebūs vairs tāda, pie kādas bijām pieraduši. Būs jākāpj ārā no komforta zonas. Tas būs neērti un nepatīkami. Skumju brīdī līdz galam nevēlamies ticēt tam, ka būs kas jāmaina, tāpēc mēģinam atgriezties pie vecā “kaulējoties” domājot: “Latvieši jau tādi auksti. Tas nozīmē, ka Covid-19 pie mums tik ātri neizplatīsies “. Šīs atrunas notiek tādēļ, ka ir skumji šķirties no ierastā dzīves ritma, lai veidotu jauno. Tas rada mūsos dusmas un neapmierinātību.

Dusmas un neapmierinātība

Dusmas ir spēka emocija. Šo spēku mēs varam virzīt divos virzienos – produktīvā vai destruktīvā. Produktīvā veidā mēs spējam dusmas virzīt tikai tad, ja tām nav piejauktas citas emocijas, piemēram, vainošana, kauns, aizvainojums, nicinājums, riebums, utt. Jo lielāks būs emociju juceklis galvā dusmu fāzē, jo grūtāk būs pielāgoties un krīzē nonākt līdz risināšanas fāzei.

3. Risināšanas fāze

Samierināšanās un pielāgošanās ir veselīgs krīzes iznākums, līdz kuram vēlams tikt jebkuram no mums. Šajā fāzē cilvēks samierinās ar jaunajiem dzīves apstākļiem, izvērtē potenciāli labākās iespējas, kā risināt problēmas, sastāda plānus un veic nepieciešamās darbības, lai tās īstenotu.

Iesprostoti emocijās

Problēma ir tā, ka cilvēki mēdz iesprūst kādā no šīm fāzēm vai emocijām nenonākot pie reāla risinājuma. Tā iemesla dēļ, ka cilvēks neprot saprast, ko jūt un ko ar šīm jūtām darīt, viņš var “iegrimt” alkohola, narkotiku, ēšanas, darba vai citā atkarībā. Var arī sākties depresija, trauksme, veģetatīvā distonija, panikas lēkmes vai citi traucējumi. Visticamāk šo augstāk minēto traucējumu dēļ krīzes laiks var pasliktināt attiecības arī ar ģimenes locekļiem.

Krīze ir laiks, kurā notiek dabiskā atlase. Un kā Darvins teicis: “Izdzīvos nevis gudrākie vai stiprākie, bet tie, kas spēj veiksmīgāk pielāgoties.” Emociju galvenā funkcija ir pielāgot mūs apkārtējiem apstākļiem. Ja mēs esam kontaktā ar savām emocijām un spējam tās adekvāti izpaust. Ja mēs neapzinamies to, kā jūtamies un/vai nemākam tās adekvāti izpaust, tad būs problēmas.

Ko darīt krīzes laikā?

✅ Uzturēt kontaktus ar cilvēkiem, kas mūs atbalsta, nevis mūs vai kādu citu vaino, kaunina utt.

✅ Pašam nevainot sevi, citus, pasauli un vīrusu, bet meklēt risinājumus savai dzīves problēmai.

✅ Meklēt prieku un ieguvumus esošai situācijai. Priecāties par šķietamiem sīkumiem

✅ Meditēt, pildīt elpošanas vingrinājumus. Neļaut vaļu trauksmainām, uzmācīgām un mokošām domām.

✅ Ja neizdodas tikt galā pašam, tad meklēt palīdzību pie speciālista. Vislabāk emocionālās problēmas ārstēt pie psohoterapijas ārsta. Ja nepieciešams tikai atbalsts krīzes laikā, tad var vērsties pie psihologa vai zvanot krīzes tālrunim.

CATEGORIES

AIZVĒRT
error: Content is protected !!