Par šīm sāpēm runā tad, kad izmaiņas organismā, kas varētu radīt sāpes netiek konstatētas vai tās nav saistāmas ar sāpju cēloni. Pacienti parasti saka, ka ārsti neko nevar atrast- pacients apmeklē dažādus speciālistus un tērē daudz naudas par vizītēm un izmeklējumiem. Ar laiku rodas arī ilgstoša darba nespēja.
Sāpes lokalizējas dažādās vietās:
- muguras lejasdaļā, kakla mugurpusē,
- mazajā iegurnī,
- galvā,
- krūtīs,
- vēderā,
- locītavās,
- sejā vai citur.
Sāpju dēļ ir
- ierobežotas fiziskās aktivitātes,
- nomākts garastāvoklis,
- uztraukums par kādu smagu, neārstējamu slimību un
- nesaskaņas, bieži pat konflikti ar apkārtējiem cilvēkiem. Apkārtējiem šķiet, ka sirdzējs sāpes „pārspīlē” vai katastrofizē.
Sāpju rašanās iemesli
Sāpju sākums vai paasinājums ir saistāms ar stresa pilnu dzīves notikumu, ko pats pacients parasti neapzinās. Bieži šādi pacienti nāk no ģimenēm, kurās nav pieņemts runāt par emocijām. Tā vietā, lai teiktu „es esmu dusmīgs”, „man ir skumji”, „es jūtos bezpalīdzīgs”, jūtas izpaužas fizisko simptomu valodā – „man sāp galva”, „man sāp mugura”. Šie pacienti nezina, kā tas ir, kad kāds tiek uzklausīts emocionāli, viņiem trūkst emocionālas apmaiņas pieredzes. Varētu teikt, ka hroniskas sāpes šiem cilvēkiem ir vienīgais veids, kā dzīvot. Iegūtā darba nespēja un invaliditāte ir pat sava veida ieguvums, kas pacientam ļauj saņemt vairāk uzmanības kā no tuviniekiem, tā no ārsta. Taču šāda „aprūpe” nav veselīga un ierobežo cilvēka labsajūtu un attīstību, negatīvi ietekmē attiecības ar citiem un rada papildu finansiālo slogu.
Ko darīt ar šīm sāpēm?
Svarīgi ir nepadoties un uzticēt ārstēšanu speciālistam – ārstam-psihoterapeitam – psihosomatiskās medicīnas speciālistam. Šis ārsts izvērtē pacienta personību, dzīves gaitu, svarīgākos notikumus, hronisko sāpju vēsturi, citas slimības, attiecības ar apkārtējiem, darba dzīvi, noskaidro, kad sāpes paasinās, kas atvieglo sāpes, vai bez sāpēm ir citi simptomi, piemēram, trauksme, depresija, kas parasti sāpes pastiprina.
Nereti diagnozes noteikšanai nepieciešama sadarbība ar citiem speciālistiem, lai izslēgtu organisku slimību. Hronisku, persistējošu sāpju gadījumā nav orgāna bojājuma, taču ir orgāna funkcijas traucējums. Dodoties pie ārsta-psihoterapeita uz pirmo vizīti, vēlams paņemt līdzi visus izmeklējumus, kas veikti sakarā ar sāpēm.
Visefektīvākā ir kompleksa pieeja, kas sastāv no:
- medikamentu lietošanas,
- psihoterapijas
- fiziskajām aktivitātēm.
Psihoterapijā pacients iemācās būt atbildīgs par savām sāpēm, iemācās tās kontrolēt, iemācās būt emocionāli neatkarīgāks un vienlaikus paļauties uz citiem cilvēkiem un prasīt atbalstu, kad tas nepieciešams. Pacients arvien vairāk iesaistās konfliktu risināšanā emocionāli, bez sāpju starpniecības, tiek kliedēta negatīvā pārliecība par sāpju neārstējamo, dramatisko raksturu, mazinās trauksme, bezpalīdzība un depresijas simptomi. Ļoti svarīgas ir regulāras vizītes pie ārsta-psihoterapeita
No medikamentiem visefektīvākie ir antidepresanti (gan tricikliskie antidepresanti, gan serotonīna – norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitori), kuriem somatoformu sāpju gadījumā ir pretsāpju un garastāvokli modulējošs efekts. Fiziskajai slodzei jābūt individuāli piemērotai ar pakāpeniski pieaugošu (no mērenas līdz vidējai) intensitāti.
Prognoze
Prognoze ir laba – efektīvas terapijas rezultātā sāpes mazinās un izzūd, tās nerada orgānu struktūras bojājumu, uzlabojas pacienta dzīves kvalitāte un attiecības ar citiem cilvēkiem. Speciālisti uzsver, ka citas alternatīvas kā kompleksa pieeja nav. Ilgstoša pretsāpju līdzekļu nepareiza lietošana noved pie kuņģa, nieru un aknu bojājuma un mazspējas, kā arī pie galvassāpēm, kas atkarīgas no medikamentiem. Ķirurģiska manipulācija, iespējams, uz brīdi ir efektīva, mazina sāpes, taču psihe meklē jaunu sāpju izpausmes vietu ķermenī – somatoformām sāpēm ir psihosomatisks raksturs.