Šo diagnozi bieži nosaka, kad ilgstoši izmeklē pacientu un noskaidro, ka ar viņa iekšējiem orgāniem viss ir kārtībā. Un tad saka- tev problēma tad ir galvā. Patiesībā jau pie šīs diagnozes nonāk ar izslēgšanas metodi, jo neko citu atrast nevar.
Šī ir īpatnēja slimība, jo pacientam šķiet, ka problēma ir ķermenī, bet patiesībā problēma atrodās smadzenēs specifiskās zonās, kas uztver signālus par ķermeni. Bioķīmiskās reakcijas patiesībā iet greizi galvā un notiek nepareiza uztvertās informācijas analīze, jo bojāts ir galvenais orgāns, kas analizē un tās ir smadzenes.
Un šiem cilvēkiem nav problēmu ar domāšanu- viņu domāšanas procesi un loģika parasti strādā ļoti labi un viņi ir labi orientēti telpā. Viņiem ir problēmas dziļāk smadzenēs, kur veidojas emocijas jeb limbiskajā sistēmā.
Kādas sāpes raksturīgas somatizācijai?
- galvas sāpes
- vēdera sāpes
- muguras sāpes
- rokas/ kājas sāpes
- vērojama imunitātes novājināšanās un bieža slimošana
Šīm sāpēm ir raksturīgs tas, ka tās paasinās noteiktās sociālajās situācijās- strīdos, šķiršanās un attiecību grūtību brīžos. Tātad tās pastiprina emocionāli traucējumi- cilvēki parasti somatizē, ja nespēj just un/vai pārdzīvot jeb paciest savas emocijas.
Kā ir iespējams, ka emocijas izraisa fiziskas sāpes?
Pētnieki pierādījuši, ka emocijas nav maģisks spēks- tās veidojas mūsu smadzeņu zemgarozas struktūrās fizioloģisko impulsu ietekmē kā iekšējā smadzeņu atbilde uz ārējās vides stimulu. Īpaši jūtīgas emocijas ir attiecībās ar citiem cilvēkiem. Emocijas nerodas vienā vietā- tas ir vilnis, kas aiziet:
- galvas smadzeņu garozai, kur tās analizē un
- veģetatīvajai nervu sistēmai, kura sagatavo ķermeni noteiktai atbildes reakcijai ( draudzēties, cīnīties, bēgt, aizsargāties,…)
Veselam cilvēkam šajās sistēmās ir līdzsvars- puse no emociju impulsiem aiziet uz smadzeņu garozu un otra puse- uz ķermeni. Ja, piemēram, 80% no emociju impulsa tiek aizsūtīti uz ķermeni un tikai 20% apzinās smadzeņu garoza, tad cilvēks nesapratīs, kādēļ viņam pēkšņi sāka sirds pukstēt straujāk ne no kā.
Kāpēc rodas somatizācija?
Bērnībā šīe cilvēki izauguši specifiskās ģimenēs- tajās bērniem bijusi liegta iespēja brīvi izpaust savas emocijas. Kas netiek izpausts, tiek apspiests veģetatīvajā nervu sistēmā. Piemēram, vecāki teikuši, ka vienmēr ir jābūt priecīgam, bēdāties nedrīkst, dusmoties nedrīkst. Vai tik elementāras lietas, ka tad, kad bērnam negaršo ēdiens, viņi noliedz bērna riebumu un saka viņam: “viņš neēd, jo sāp vēders”. Bērns strādā vienkārši- ja man ir riebums, tad to sauc kā “sāp vēders”
Tāpēc, ka tās neapzinoties, mēs nesaprotam, kas notiek- kā ārējā vide mūs ietekmē? Kā mēs varam mainīt savu dzīvi un vidi mums apkārt, ja mēs nezinam, kā mēs tajā jūtamies? Kaut vai tik elementārā līmenī kā labi vai slikti.
Emociju ilgstoša apspiešana rada ilgstošu spriedzi organismā, jo tās emocijas jau nekur nepazūd- paliek neatrisināti konflikti. Cilvēkam, kurš neapzinās savas emocijas nav skaidras savas vēlmes- viņš nezina, ko grib. Kā tad šis cilvēks var dzīvot dzīvi, ar kuru viņš ir apmierināts, ja nezina, ko grib?
- ilgstoša apdraudējuma sajūta –> saspringst muskuļi, jo neapzināti tiek gaidīts uzbrukums –> tiek traucēta ādas un nervu apasaiņošana kā arī limfas attece un nervu impulsu pārvade –> rodas tirpšanas sajūta –> ja tas notiek ilgstoši, rodas sāpes.
- šķiršanās draudi vai trauksme –> bronhi sašaurinās –> psihosomatiskas izcelsmes bronhiālā astma –> bronhos krājas gļotas un baktērijas, kas rada iekaisumu (bronhītu)
Ārstēšana
Psihoterapijas laikā cilvēks:
- iemācās atpazīt savas jūtas un nosaukt tās vārdos
- atpazīt, vai tās ir adekvātas, vai nē
- iemācās atpazīt situācijas, kurās šīs jūtas rodas
- iemācās brīvi paust savas jūtas un vēlmes (dusmas), ko bērnībā vecāki nav ļāvuši paust
Somatizācijas gadījumā jārēķinās, ka psihoterapija ilgs vismaz gadu, jo nevar ātri izlabot tos ieradumus, kas ir tikuši neveselīgi veidoti desmitiem gadu no bērnības.
