Krīzes un sēras
Traumatiskas krīzes
Ik vienam no mums kādreiz nācies piedzīvot emocionāli smagu zaudējumu – vai tā ir tuvinieka nāve, šķiršanās no mīļa cilvēka vai nelaimes gadījums.
Šāda veida notikums mūsu dzīvē ir negaidīts un neplānots. Līdz ar šo zaudējumu, mūs pavada sāpīgas un nepatīkamas emocijas.
Jebkuras krīzes laikā mēs izejam cauri vairākām fāzēm:
Akūtā fāze jeb akūta stresa reakcija/šoks.
Šīs fāzes laikā cilvēka reakcijas var būt ļoti dažādas – kāds var būt pilnīgā noliegumā par notikušo – “nē, tas nenotika ar mani, es neticu tam”, kāds var kliegt, raudāt būt histērijā un panikā par to, ka tas notika, taču kāds cits varētu arī pilnībā izolēt un “izslēgt” šīs emocijas.
Reakcijas fāze
Šīs fāzes laikā var piedzīvot visplašāko emociju gammu, sākot no skumjām, sērām, izmisuma, bezcerības, bezspēcības līdz pat milzīgām dusmām, vainas apziņu, trauksmi. Bieži vien zaudējums tik ļoti mūs ir ietekmējis, ka rodas grūtības koncentrēties, naktīs mēdz nomocīt murgi, var būt arī “flashback’i” – jeb traumatiski, emocijām pārpildīti atmiņu uzliesmojumi par sāpīgo notikumu. Var arī pievienoties fiziskas izpausmes mūsu ķermenī – slikta dūša, apetītes trūkums, bezmiegs.
Risināšanas fāze
Kad ir sasniegta šī fāze, varam vieglāk uzelpot un teikt, ka viss būs labi. Mēs samierināmies ar to, ka tas ir noticis, tas vienalga ik pa laikam “uzpeld” mūsu apziņā, bet mēs sākam saskatīt arī kaut ko pozitīvu šajā dzīvē – veidojam jaunus dzīves plānus un cenšamies šīs sāpīgās emocijas un krīzi atstāt pagātnē.
Krīzes mūs ietekmē ļoti spēcīgi, ejot cauri krīzēm ir divi varianti – vai nu pēc krīzes mēs kļūsim spēcīgāki vai gluži pretēji, kļūsim vājāki.
Bet svarīgi ir tas, ka cilvēks pēc krīzes nekad neatgriežas tajā pašā emocionālā funkcionēšanas līmenī, kurā viņš bija pirms krīzes- viņš kļūst stiprāks.
Cilvēka dzīvē ir daudz un dažādi pārdzīvojumi, bet es to iztēlojos tā, ka cilvēks iet, krīt, gūst traumas pēc traumām, zilumus pēc zilumiem, bet tāpat uz sāpīgās vietas tiek uzlīmēts plāksteris vai uzlikts pārsējs un laika gaitā brūces sadzīst, tas, protams, atstāj rētas, bet tieši šīs rētas mums atgādina, kam mēs esam gājuši cauri un ko esam pārvarējuši.
Krīzes laikā mēs sastopamies ar vairākām, tā sauktajām, erozijām. Erozijas mums “saēd” vairākas ļoti būtiskas lietas:
- Zūd uzticība– piemēram, situācijā, ja esam bijuši ilglaicīgās attiecībās, mēs uzzinām, ka mūsu partneris ir mūs krāpis, – zūd uzticība visiem vīriešiem – ja viņš mani krāpa, kur ir garantija, ka citi mani nekrāps?
- Zūd autonomija– rodas bespēcības un bezpalīdzības sajūta, šķiet, ka paši nevaram ar to tikt galā, līdz ar to kļūstam kādā mērā atkarīgi no citiem un arī sagaidām palīdzību no citiem.
- Ir traucēta socializācija– nevēlamies runāt ar cilvēkiem, vēlamies izolēties, jo apkārtne šķiet naidīga, ir sajūta, ka viņi taču mani nesapratīs.
- Zūd empātijas spēja– kā piemēru var minēt māmiņas, kuras saskārušās ar visbriesmīgāko pārdzīvojumu – bērniņa zaudējumu, bieži vien, pēc šāda notikuma izjūk partnerattiecības. Viens otru sāk vainot un meklēt vainu – netiek sajusts otra cilvēka pārdzīvojums.
- Zūd iekšējais miers un līdzsvars– pieaug trauksmes līmenis, rodas izteikta nedrošības sajūta.
Kā palīdzēt krīzes situācijā nonākušam cilvēkam?
- Vislabāk, ja apkārt ir atbalstoša vide. Meklēt kādu, ar kuru var izrunāties– vai tas ir kāds no ģimenes locekļiem vai draugiem, ja nav iespējamsrunāt ne ar draugiem, ne ģimeni, meklēt atbalstošu grupu vai vērsties pie psihoterapeita.
- Runāt, runāt un vēlreiz runāt par to, kas noticis, izteiktskaļi savas jūtas, savas emocijas, raudāt, sērot, dusmoties.
- Atbalstīttādas emocijas kā sēras, skumjas, izmisumu, bailes, taču pavisam noteikti neatbalstītneadekvātu vēršanos pret sevi – sevis šaustīšanu, vainošanu, kauna izjūtu par notikušo, kā arī neatbalstīt vilšanos vai aizdomas par citiem cilvēkiem vai apkārtējo pasauli.
- Palīdzēt mazināt erozijas, ko minēju iepriekš – nezaudēt uzticību, autonomiju, uzturēt socializāciju, saglabāt empātiju un mazināt trauksmi – vai tas būtu ar dažādām relaksācijas metodēm, fiziskām aktivitātēm, elpošanas tehnikām vai meditāciju.
Ja cilvēkam pēc krīzes ir grūti saglabāt mieru un līdzsvaru, tad ir ieteicams vērsties pie ārsta psihoterapeita, lai šo ārstētu.
