Bērniņa zaudējums ir viens no emocionāli grūtākajiem zaudējumiem jebkura cilvēka dzīvē.
Visbiežāk bērniņa zaudējuma gadījumā vecāki nav vainojami, un ja vecāki iekrīt sevis vainošanas “ apburtajā lokā ” domājot, ko viņi būtu varējuši izdarīt, lai šķietami bērnu pasargātu, tas sarežģī sērošanas procesu un padara to dziļāku un grūtāk izdzīvojamu.
Lai gan daudzas sievietes skaļi nerunā par bērniņa zaudēšanu, viņu skaits, diemžēl, ir pietiekami liels. Statistikas dati liek domāt, ka aptuveni katrai 7. sievietei ir risks saskarties ar (dzimuša vai nedzimuša) bērna zaudējumu. Aptuveni 15% no visām grūtniecībām beidzas ar spontāno abortu, daļa bērniņu mirst grūtniecības, dzemdību laikā vai uzreiz pēc dzemdībām un citi piedzīvo bērna zaudējumu bērna vēlākā vecumā dažādu iemeslu dēļ.
Bērna nāvi jebkurā posmā nereti pavada smagas un ieilgušas sēras, jo tas var nozīmēt ne tikai kāda nozīmīga objekta zaudējumu, bet arī vecāku statusa un sapņu zaudējumu – tiek zaudētas arī nākotnes cerības. Sievietēm tas mēdz sagraut ticību savam ķermenim, kā arī pārliecību, ka viņas ir pilnvērtīgas sievietes.
Sērošanas fāzes, kas skar lielāko daļu vecāku un tuvinieku: #
Sērošana ir process, kurš parasti sastāv no vairākām fāzēm. Lai šīs process noritētu pēc iespējas veselīgāk, palīdzoši ir zināt, kā norit sērošana, kuru piedzīvo gan vecāki, gan viņu tuvinieki.
(1) Nolieguma fāze #
Parasti šajā fāzē cilvēka psihē novērojamas noteiktas aizsardzības reakcijas – notikušā noliegums, grūtības koncentrēties, emocionāli uzplūdi u.c. Ja bērniņš vēl ir vēderā, tad sākotnēji var šķist, ka viņš nekustas nevis tādēļ, ka viņa dzīvība ir izdzisusi, bet gan citu iemeslu dēļ.
Tā ir normāla sēru sākuma reakcija, jo psihe cilvēku aizsargā no pārlieku spēcīga emociju uzplūda, kas var “ apdullināt ” smadzenes un pilnībā izslēgt loģisko domāšanu veicinot neapdomātu vai pat dzīvībai bīstamu uzvedību. Šajā sērošanas fāzē bieži izskan ” Tas nevar būt “, “ Kā tas var būt ” u.tml. frāzes.
(2) Emocionālo reakciju fāze. #
Ja cilvēks veiksmīgi iziet emocionālo reakciju fāzi pārlieku “ neiestrēgstot ” nevienā no emocijām vai emocionālajiem konfliktiem, tad cilvēks pakāpeniski sāk pieņemt notikušo. Rezultātā cilvēks nonāk pie zaudējuma kā savas dzīves realitātes pieņemšanas.
1. Dusmas.
Dusmu gadījumā bieži vien ir pastiprināta aizkaitināmība, nepacietība, paaugstināts jūtīgums. Var būt arī aizvainojums, skaudība, nicinājums un riebums. Tiek meklēti vainīgie – tas ir pārmetumu laiks gan pret apkārtējiem, gan pret sevi. Dusmu gadījumā nereti prātā iezogas domas: ” Kāpēc tas notiek ar mani? ” ” Kāpēc sievietes, kas nevēlas bērnu ko šādu nepiedzīvo, bet es …? ” Šis notikums šķiet kā netaisnība.
2. Vainas sajūta.
Ja vainas sajūta savijas ar dusmām, tad tiek meklēti vainīgie un izteikti pārmetumimedicīniskajam personālam, ģimenes locekļiem, partnerim utt. Ja vainas sajūta tiek vērsta pret sevi, tad cilvēks pārmet sev – meklē, ko ir izdarījis nepareizi, meklē vainu sevī vai savā rīcībā.
3. Skumjas un depresija.
Skumjas parasti cilvēki apraksta kā smagumu sirdī un iekšējā tukšuma sajūtu – tā ir grūti izturama emocija zaudējuma gadījumā. Šajā brīdī nereti redzot citus vecākus ar bērniem, sariesās asaras acīs – ir skumji un sāpīgi, jo ir pazaudēts kas tāds, kas ir kļuvis mīļš. Nereti skumjas cilvēkos veicina maģiskās fantāzijas – vecāki saka, ka bērniņš ir debesīs – kļuvis par eņģeli. Var rasties vēlme šīs emocijas “ izlikt ” mākslinieciskā veidā zīmējot, rakstot, dziedot utt. Ja skumjas ir dziļas, tad izteikti bieži tiek apmeklēti kapi, kā arī ikdienā bieži nomāc domas: “kā būtu, ja bērniņš būtu vēl dzīvs”.
Tā kā skumjas ir grūti izturama emocija, tad cilvēks var no tām mēģināt izvairīties automātiski pārslēdzoties uz sevis vai otra vainošanu. Ja vainošana ir pārlieku izteikta, tad ieteicams to risināt psihoterapijā, citādi tā var novest pie attiecību pasliktināšanās, izjukšanas kā arī veicināt depresijas vai kādas citas psihiskās slimības attīstību. Pie speciālista ieteicams vērsties arī, ja novērojami depresijas simptomi.
4. Trauksme, bailes.
Citi nevēlās mēģināt tikt pie vēl kāda bērniņa, jo ir milzīgas bailes no zaudējuma. Sērošanas procesa laikā speciālisti iesaka nemēģināt uzreiz ieņemt nākamo bērniņu, jo dažreiz vecāki neapzināti nākamajā bērnā vēlēsies saskatīt zaudētā bērna īpašības, kas var veicināt neveselīgu nākamā bērna emocionālo attīstību. Pēc bērna zaudēšanas vecākos pastiprinās aizsardzības funkcija, tāpēc šie vecāki biežāk būs satrauktāki attiecībās ar nākamo bērnu, pastiprināti uzraugot, vai viņš ir drošībā.
5. Kauns.
Cilvēkiem, kas šajā situācijā pārdzīvo kaunu galvenokārt būs grūti par zaudējumu paziņot apkārtējiem. Kauns var būt par to, ka gaidības ir neizdevušās vai ka bērns ir zaudēts. Bet tajā pašā laikā varētu būt kauns stāstīt par notikušo tā iemesla dēļ, ka zaudējuma atcerēšanās brīdī cilvēks var izplūst asarās un šī emocionalitāte dažos cilvēkos var raisīt kauna izjūtu. Kauns būtībā rodas tādēļ, ka cilvēkam rodas bailes no atstumšanas vai sava sociālā statusa zaudējuma. Ja cilvēkam ir izteikti svarīgi, kā viņš izskatās apkārtējo acīs, kaunu būs grūtāk pārvarēt sērošanas gadījumā.
(3) Samierināšanās fāze. #
Šī fāze parasti iestājas aptuveni gadu pēc zaudējuma, kad cilvēks ir galīgi pieņēmis zaudējuma faktu. Šajā fāzē parādās atbrīvošanās sajūta un atjaunojas interese par dzīves notikumiem. Rodas arī spēka sajūta, jo uzlabojas emocionālā pašsajūta, veidojas daudz adekvātāks notikušās situācijas vērtējums un atjaunojas pašcieņa. Samierināšanās parasti nāk ar sapratni: ” Neesmu ne pirmais, ne pēdējais cilvēks, kam gadījies ko tādu piedzīvot “. Vidēji sērošanas process aizņem ~ 12 mēnešus. Ja cilvēks aizkavējas kādā no sērošanas fāzēm un tā ilgst vairāk kā gadu, tad sērošanas gaitu var definēt kā komplicētu. Šajā gadījumā ir nepieciešama speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzība, jo šis process var apdraudēt cilvēka psihisko veselību un reizēm arī dzīvību. Bērniņa zaudējums vecākiem var veicināt depresijas attīstību. Ja kāds no vecākiem pirms zaudējuma bija piedzīvojis depresiju, tad šis cilvēks ir pakļauts lielākam riskam smagākai, sarežģītākai un komplicētākai sērošanas gaitai.
Lai mazinātu sarežģījumu iespējamību sērošanas procesā, vecākiem, kuri piedzīvo bērna zaudējumu, ir nepieciešams atbalsts uzreiz pēc notikušā. Visbiežāk tādu palīdzību var sniegt speciāli sagatavots medicīniskais personāls vai psihologs. Palīdzības galvenais mērķis ir palīdzēt vecākiem apzināties sērošanas fāzes, kā arī veicināt veselīgu emociju izpausmi.
Psihoterapeita rekomendācijas sērošanas laikā: #
- Saglabāt empātiju nevainojot ne sevi, ne citus.
- Nezaudēt uzticību sev, savam ķermenim, medicīnas personālam u.tml.
- Nezaudēt autonomiju – neieslīgt pasīvā “ es neko nespēju ” pozīcijā. Aktivizēt sevi pieturoties pie noteikta dienas režīma.
- Uzturēt socializāciju jeb neizolēties no citiem – lūgt palīdzību ģimenes locekļiem, draugiem, pavadīt laiku kopā.
- Mazināt trauksmi ar relaksācijas metodēm, elpošanas vingrinājumiem, meditāciju, fiziskajām aktivitātēm (piemēram, pastaigām).
- Rūpēties par sevi – ēst regulāri, veselīgi, izvairīties no bēdu slīcināšanas alkoholā vai aizmiršanās darbā.
- Dalīties ar savām izjūtām ar savu partneri, tuviniekiem. Ja tas šķiet grūti, tad var rakstīt dienasgrāmatu, gleznot, sacerēt dzeju, utt.
- Dažiem vecākiem palīdz kāda ritualizēta darbība – iestādīt koku, ziedot naudu kādā fondā, aizdedzināt sveci noteiktā dienā, piedalīties ikgadējos pasākumos 15. oktobrī, kas veltīti agri zaudēto bērnu piemiņai.
- Ne vienmēr ar visu jātiek galā pašu spēkiem un ir normāli vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, piemēram, pie psihologiem vai psihoterapeitiem.
- Vecākiem ir tiesības nerunāt par zaudējumu darbā, draugu lokā, ģimenē, ja viņi to nevēlas! Jebkuram, kurš ir zaudējis bērniņu, ir tiesības saglabāt savas robežas!
Palīdzoša var izrādīties arī izglītojoša informācija – bukleti, specializētas mājas lapas par emocijām, kas pavada cilvēkus līdzīgās situācijās, un par iespējām saņemt speciālista atbalstu. P.Stradiņa slimnīcā ir iespējams iegūt grāmatiņu ” Bērniņu zaudējot ”, kur ir sniegti ieteikumi, kā vieglāk pārdzīvot notikušo, kā arī noderīga informācija juridisku formalitāšu kārtošanai. Grāmatiņas beigu lapa atstāta tukša mirušā bērniņa pēdiņu nospiedumiem.
Ko darīt tiem, kas atbalsta vecākus pēc bērna zaudējuma: #
Nevajadzētu izteikt šādas frāzes vai ar savu uzvedību izrādīt tāda veida attieksmi:
- “ Labi, ka Jūs vēl nepaspējāt pierast pie šī bērniņa. “
- ” Jums vēl būs bērni, nesatraucieties “
- ” Laiks izārstēs. “
- “ Labi, ka viņš nomira, jo, ja būtu palicis dzīvs, būtu vēl smagāk. “
- Nevajag uzstājīgi uzdot jautājumus par šo tēmu, ja cilvēks nevēlās vai nav gatavs uz tiem atbildēt.
- Ja jūtat, ka paši esat izteikti satraukušies par zaudējumu, tad ieteicams šo satraukumu nevērst pret bērna vecākiem, lai beigās viņiem nav jāmierina jūs.
- Nevajag dot padomus, kas ir jums šķietami mierinājumi.
Labāk tā vietā teikt/ darīt:
- “ Man ļoti žēl. “
- “ Es nezinu, ko teikt. “
- Piedāvājiet savu palīdzību ikdienas rutīnas darbos. ” Ja ir kaut kas ko vēlies, lai es palīdzu – lūdzu, saki. “
- Atbalstiet. Vienkārši esiet blakus nevērtējot, nevainojot, nenosodot. Uzklausiet.
- Ir ļoti nozīmīgi, ļaut tiem, kas sēro, ” izventilēt ” savas sajūtas, bez padomu došanas. Kad mēs izsakām padomus, piedāvājam risinājumus, mēs neapzināti otru cilvēku ” apklusinām ” – parādām, ka nevēlāmies vai neesam gatavi uzklausīt
Romantisko attiecību krīze pēc bērna zaudējuma. #
Bērna zaudējums ir ne tikai smags pārbaudījums cilvēkam kā indivīdam, bet arī pāru attiecībām. Pēc statistikas datiem ~ 16 % no pāriem, kas piedzīvojuši bērna zaudējumu šķiras. Lai gan abas puses sēro, katrs no partneriem mēdz iet cauri zaudējumam dažādos veidos un tempos – viens partneris varbūt vairāk izteiks to, kā jūtās, bet otrs emocijas turēs sevī.
Visvairāk pāru attiecības sērošanas laikā pasliktina partnera vainošana. Tā var būt par to, ka partneris kādu dienu ir priecīgāks, par to, ka partneris neatbalsta pietiekami un citām darbībām. Svarīgi ir nevis vainot partneri, bet izteikt savas emocijas: “ Esmu dusmīgs/a, tāpēc, ka man sāp ”.
Sērošanas procesa laikā cilvēki kļūst egoistiskāki. Tas palīdz izdzīvot šo procesu, bet tajā pašā laikā tas var traucēt pāru attiecībām, var tikt ignorētas partnera jūtas un vajadzības, jo katram sava sāpe šķiet vissvarīgākā.
Ja viens partneris “ slīkst ”, tad viņš var līdzi paķert otru, tāpēc nevajadzētu ieņemt “ upura ” pozīciju atceroties, ka grūti ir abiem. Svarīgi ir katram ņemt vērā savas vēlmes un vajadzības, parūpēties par sevi kā par indivīdu, bet tajā pašā laikā atvērti un godīgi komunicēt, dot otram telpu būt vienam, bet tajā pašā laikā sniegt atbalstu, kad tas nepieciešams. Pāriem, kas pārcietuši bērna zaudējumu var ļoti noderēt darbs psihoterapijā.