Atkarība ir hroniska slimība, kas rodas emocionālā līdzsvara traucējumu dēļ. Tā attīstās pakāpeniski, tāpēc to var sākotnēji nemanīt. Atkarība neveidojas tikai fizisku iemeslu dēļ, bet arī sociālo un emocionālo faktoru ietekmē tāpēc tās ārstēšanā ir jāiesaistās ne tikai narkologiem, bet arī psihoterapeitiem un ģimenes locekļiem. Atkarības gadījumā cieš ne tikai pats atkarīgais, bet arī viņa tuvinieki, tāpēc rekomendējams apmeklēt psihoterapeitu arī tuviniekiem.
Atkarība var izpausties dažādās smaguma pakāpēs, bet ieteiktu vērst uzmanību, ka, ja nelietojat konkrētu vielu, tas nenozīmē, ka Jums nav atkarības, jo atkarība var izpausties arī konkrētos ieradumos vai uzvedībā. Ja kāda dzīves bauda, vajadzība vai ieradums gūst virsroku mūsu dzīvē, traucē veikt ikdienas pienākumus un rada attiecību problēmas ar tuviniekiem, tad to var dēvēt par atkarību. Tā ir verdzība kādai varai un nepārvaramam spēkam jeb baudai, kurai nevaram pretoties.
Atkarībai raksturīgākās pazīmes :
- Kontroles trūkums vai nespēja atturēties no kādas vielas vai uzvedības
- Samazināta socializācija – samazinās kontakti ar tuviniekiem
- Riska faktoru ignorēšana – nekritiska uztvere pret citu cilvēku viedokļiem par atkarības esamību
- Vēlamajai iedarbībai nepieciešama arvien lielāka deva – nepieciešamība palielināt konkrētas darbības veikšanas biežumu vai vielas devu
Atkarības gadījumā tiek bojātas attiecības, sociālā dzīve, zaudēts darbs, bojāta veselība u.t.t. Var arī izpausties psihisko slimību simptomi – trauksme, apātija, intereses zudums, agresīva uzvedība u.c.
Par ķīmiskajām atkarībām lasi te
Atkarību terapija
Atbrīvošanās no atkarībām var notikt tikai un vienīgi tad, ja to vēlas pats atkarīgais. Visbiežāk atkarīgais pieņem lēmumu mainīt savu dzīves veidu tikai tad, kad viņa dzīve ir „cietusi katastrofu” vai ir tuvu sabrukumam. Raksturīgi, ka parasti pats atkarīgais nespēj objektīvi izvērtēt savu stāvokli, uzskatot, ka „nav jau tik traki”, tāpēc atkarību terapija ir sarežģīts un laikietilpīgs process.
Speciālisti, kas var palīdzēt:
- Narkologs – specializējies atkarību ārstēšanā ar medikamentiem
- Psihoterapeits – specializējies emocionālā atbalsta sniegšanā, lai atbrīvotos no atkarībām
- Atbalsta grupas
- Anonīmie alkoholiķi/narkomāni/līdzatkarīgie
- Grupas psihoterapija
- Minesotas programma
Narkoloģiskā terapija
Narkologs ir ārsts, kas specializējas atkarību bioloģiskajā ārstēšanā (ar medikamentiem)
Ko dara narkologs:
- informē par kaitīgo ieradumu dabu un fizioloģiju
- palīdz izprast, kādas nelabvēlīgas sekas radījusi atkarība
- orgānu darbības traucējumi – sirdskaites, aizkuņģa dziedzera slimības, aknu slimības vai hepatīti, HIV un traumas.
- psihiskās veselības traucējumi – garastāvokļa svārstības, trauksme, nemiers, miega traucējumi, koncentrēšanās spēju, koordinācijas un atmiņas traucējumi, depresija, pašnāvības domas, degradācija;
- sociālās veselības traucējumi – ģimenes attiecību pasliktināšanās, arī sabrukums, darba attiecību traucējumi, finansiālas grūtības, karjeras vai individuālās attīstības traucējumi, norobežošanās, krimināla uzvedība;
- Imanto metodes, lai mazinātu atkarības fiziskos simptomus.
- Dezintoksifikācija – ja cilvēks ir tik tikko saindējies
- Ampulas un “torpēdas” ievadīšana – ķīmiskas vielas teturāms un antabuss, kas izraisa riebumu pret alkoholu un cilvēks to attiecīgi pārstāj dzert. Vēl var lietot apomorfīnu vai trihopolu, kas izraisa sliktu dūšu, alkoholu iedzerot.
- Antidepresanti
Psihoemocionālā terapija
Psihoterapeits ir ārsts, kas specializējas emocionālo traucējumu ārstēšanā, lai novērstu atkarību
Psihoterapija ir nepieciešama, lai izārstētu atkarību pēc ķīmisko vielu iedarbības beigām. Tajā notiek:
- iepriekšējo uzvedības modeļu maiņa
- jauna dzīves stila veidošana
- ģimenes psihoterapiju
- individuālo psihoterapiju
Tomēr terapijas procesā var veidoties grūtības, jo atkarīgie cilvēki bieži noliedz savas problēmas, nevēlas nonākt kontaktā ar savām patiesajām emocijām, kuras izjūt un kuru dēļ lieto vielas. Kā arī vienmēr prātā ir eiforiskās atmiņas, kas ir ļoti patīkamas – daudz patīkamākas, nekā esošā realitāte, lielas bailes, kas nāk no bērnības, kas ir pilnīgi kā fobija no tā (parasti tās ir bailes tikt pazemotam un piedzīvot kaunu). Tādēļ terapiju vēlams turpināt pat tad, kad šķiet, ka tai nav jēgas.