Dažkārt mēs nesaprotam, kādēļ mums neveidojas mierīgas, patīkamas un jaukas attiecības un komunikācija. Tas notiek visticamāk tādēļ, ka mēs darām ko tādu, kas veicina pretējo. Tam arī veltīts šis raksts – lai palīdzētu aizdomāties par to, ko iespējams darām veicinot neveselīgas attiecības. Lasot šo rakstu, iesaku uzdod sev jautājumus:
- Kā jūtos, kad kāds ar mani šādā veidā komunicē?
- Vai man ir kāds teicis, ka es šo daru? Citi bieži es izmantoju šādu komunikācijas veidu?
- Kādu efektu šis rada uz komunikāciju?
Komunikācija ar pavēles formu izmantošanu vai komandēšanu
Ja mēs to darām, tad svarīgi atcerēties, ka pavēles formas izteikt mēs neapzināti esam iemācījušies no vecākiem, kas tās lietoja pret mums. Tā kā tā ir komunikācija, kas ir autoritāra, tad tā nestrādās, ja vēlamies veidot emocionāli tuvas un saprotošas attiecības, jo otrs jutīsies, ka mēs viņu nerespektējam, tāpēc var sadusmoties vai distancēties no mums. Pavēles formas var būt efektīvas tikai noteiktās darba vietās vai arī sporta veidos.
Komunikācija ar draudu izteikšanu, šantāžu.
Mums paveicies, ja neesam saskārušies ar citu naidīgumu. Lai gan lielākā daļa cilvēku domā, ka draudu izteikšana un dusmošanās būs aktīva, bet tā var arī nebūt tik acīmredzama – tā var būt arī pasīvi agresīva. Galvenais efekts, ko šāds komunikācijas veids izraisa, ir vainas apziņa otrā. Tāda veida attiecības tiešām nebūs ilgtspējīgas.
Komunikācija ar moralizēšanu, kritizēšanu, sodīšanu, vainošanu
Šos visus veidus parasti cilvēki izmanto, kad ir izteikti dusmīgi, bet nespēj savas dusmas menedžēt. Parasti cilvēki, kuri ir pārlieku kritiski pret sevi, būs arī nosodoši pret citiem. Tieši šo komunikāciju izmantojot, mēs kļūstam par toksiskiem cilvēkiem, kam “viss ir slikti” un kuru klātbūtni ir ļoti grūti izturēt, tāpēc emocionāli veseli cilvēki no mums izvairīsies, bet mēs sev piesaistīsim tos, kuri arī nemitīgi kritizēs citus. Līdz ar to attapsimies vidē, kur gan mēs un cilvēki mums apkārt ir nelaimīgi.
Komunikācija ar padomu un risinājumu došanu
Ļoti automātiska lieta, ko cilvēki dara, kad izstāstām viņiem ko emocionāli smagu. Padomu došana ir izcila darba dzīvē un praktisku jautājumu risināšanā, bet tā ir neefektīva emocionālās saiknes veidošanā. Tomēr jāatceras, ka tas, kas strādāja mums ne vienmēr strādās mūsu tuvajam. Šī iemesla dēļ padoma došana var būt pat bezjēdzīga, ja mēs neesam speciālisti konkrētajā jomā, kurā dodam padomu.
Komunikācija ar pārlieku lielu intelektualizēšanu
Šī ir biezāka problēma vīriešiem, kas pēc dabas ir racionālāki. Auksta un racionāla attieksme cilvēkiem parasti liek justies tā, it kā viņus ne līdz galam saprot un patiešām neieklausās. Loģika emocionāli dziļu attiecību veidošanā dažreiz var būt ārkārtīgi nejēdzīgs instruments, jo nepieciešama arī empātija un emocionāla pieņemšana.
Komunikācija ar kategorizēšanu, šķirošana
Kategorizēšana ir noderīga zināšanu apguves procesā, bet attiecībās tā var būt traucējoša vai pat citus nosodoša. Ja mēs šķirojam bagātajos, nabagos, gudrajos, dumjajos, slimajos, veselajos utml., tad mēs konkrētajam cilvēkam uzliekam etiķeti kas patiesībā nav precīza, jo cilvēku nevar raksturot viena īpašība. Tāpat arī ar diagnožu noteikšanu – psihiatriskās diagnozes nosaka informācijas kategorizēšanai, bet atceramies, ka mūsu diagnoze neraksturo mūsu personību – es neesmu depresija vai trauksme. Diagnoze nav personības apraksts. Bagātība vai nabadzība nav personības apraksts. Tāpēc nešķirosim kategorijās, kad tas nav nepieciešams.
Komunikācija ar citu žēlošanu
Jau no bērnības pirmajiem kritieniem un asarām acīs sapratām, ka dzīve dažkārt rada sāpes. Ja mums bija paveicies, tad mūsu aprūpētāji mūs šajā situācijā mierināja radot mūsos drošības sajūtu. Tomēr cilvēkiem, kam nepaveicās nācās saskarties ar situāciju, kad vecāki šajā situācijā dusmojās. Kas šādā gadījumā notiek? Tie, kurus vecāki mierina ar laiku iemācās mierināt sevi, bet tie, kas mierinājumu nav saņēmuši, kad tas nepieciešams sevis mierināšanas prasmes neiemācās. Tur kur bērnības vajadzības netika apmierinātas, tur personība nevar attīstīties, tāpēc šie cilvēki vai nu noslēgsies sevī un nekad neprasīs palīdzību citiem un dusmosies, ja citi būs “vāji” vai arī meklēs “māti” visos apkārtējos cilvēkos. Pirmajā gadījumā cilvēks būs pārlieku patstāvīgs, bet otrajā – kļūs pārlieku atkarīgs attiecībās. Neatkarīgi no rezultāta šie cilvēki nespēs veidot patiesi emocionāli tuvas attiecības. Citu pažēlošana der brīžos, kad patiešām notiek kas vērā ņemams, bet tā ir ļoti bīstama, ja to pielietojam tiem, kas ir atkarīgi no citiem, jo tādā veidā veicinām viņu infantilo daļu un atkarību no mums, nevis personības attīstību – tas mums uzliek milzu slogu un atbildību pār viņiem.
Komunikācija ar iztaujāšanu
Iztaujāšana ir vienvirziena process, kurā tas, kurš sniedz atbildes atdod enerģiju, bet tas, kurš iztaujā, to pieprasa. Ja viss, ko darām attiecībās, ir prasām otra padomus, tad mēs ignorējam otra jūtas un emocionālo stāvokli. Attiecībām, kas ir emocionāli tuvas nevajadzētu līdzināties nopratināšanas procesam.
