Sērošanas posmi
Ik vienam no mums kādreiz nācies piedzīvot emocionāli smagu zaudējumu – vai tā ir tuvinieka nāve, šķiršanās no mīļa cilvēka vai nelaimes gadījums. Šāda veida notikums mūsu dzīvē ir negaidīts un neplānots. Līdz ar šo zaudējumu, mūs pavada sāpīgas un nepatīkamas emocijas.
Pētniece Elizabete Kiblere-Rosa ir secinājusi, ka jebkurās krīzēs mēs izejam cauri vairākiem sērošanas posmiem. To secību var vieglāk atcerēties, ja saprotam, ka sākotnējās fāzēs noliegums ir visizteiktākais un tad tas pakāpeniski izbāl līdz ir pieņemšana.
Akūtā fāze jeb akūta stresa reakcija/šoks, noliegums.
Šīs fāzes laikā cilvēka reakcijas var būt ļoti dažādas. Kāds var būt pilnīgā noliegumā par notikušo, kāds var kliegt, raudāt būt histērijā un panikā, bet cits varētu pilnībā izolēt un "izslēgt" šīs emocijas.
Šoks par notikušo, kas palaiž noliegumu, iekšēju sastingumu, nejutīgumu. Cilvēks noraida šokējošās ziņas, lai mazinātu risku sajukt prātā no trauksmes, kas rodas uzzinot jaunumus. Aptuveni 10% gadījumu cilvēks nepārvar šo stadiju un noliedz acīmredzamo realitāti, kas veicina iekšējās trauksmes pieaugumu. Cilvēks turpina dzīvot tā, itkā viņus krīze neietekmētu. Līdz ar to apspiestā iekšējā trauksme pieaug.
Es neticu. Es nespēju tam noticēt.
Tā noteikti ir kļūda
Tas ir slikts sapnis
2. Emocionālo reakciju fāze
Šīs fāzes laikā var piedzīvot visplašāko emociju gammu, sākot no skumjām, sērām, izmisuma, bezcerības, bezspēcības līdz pat milzīgām dusmām, vainas apziņai un trauksmei. Bieži vien zaudējums tik ļoti ietekmē, ka rodas grūtības koncentrēties, naktīs var būt murgi un traumatiski atmiņu uzliesmojumi. Var pievienoties arī fiziskas izpausmes kā slikta dūša, apetītes trūkums un bezmiegs.
Bieži zaudējums ir tik ļoti ietekmējis, ka rodas grūtības koncentrēties, naktīs mēdz nomocīt murgi, var būt arī “flashbacki” – jeb traumatiski, emocijām pārpildīti atmiņu uzliesmojumi par sāpīgo notikumu. Var arī pievienoties fiziskas izpausmes mūsu ķermenī – slikta dūša, apetītes trūkums, bezmiegs.
Šo fāzi varētu iedalīt 3 apakšstadijās:
Dusmas
Kaulēšanās
Depresija
Kad realitāte nav noliedzama, rodas dusmas. Dusmas ir pret likteni, Dievu, sevi un var būt arī pret cilvēkiem, kuri cenšas mierināt. Var arī parādīties skaudība. Viss tik ļoti aizkaitina, ka jebkurš mazākais notikums var sadusmot līdz emociju izvirdumam un agresīvai uzvedībai.
Kāpēc nelaime skārusi tieši mani?
Kāpēc citiem tā nav?
Par ko esmu šo pelnījis?
Pēc tam, kad dusmas mazliet norimst, nāk kaulēšanās jeb tirgošanās fāze, kurā cilvēks “mēģina sarunāt ar likteni”, ka “varbūt tomēr” var atgūt zaudēto. Tas ir tādēļ, ka vēl negribas pieņemt, ka dzīve vairs nebūs tāda, kā iepriekš. Šajā fāzē cilvēks vēl nav pazaudējis cerību, ka vēl var atgūt zaudēto.
Varbūt tomēr nešķirsimies?
Mēs tiksimies debesīs
Kad cerība ir pazudusi, tad sākas depresijas fāze – pārņem skumjas, jo rodas sapratne, ka cerības nepiepildīsies un dzīve neatgriezeniski mainīsies. Prātā arī ir nemitīgas atmiņas par kopā pavadītiem mirkļiem un domas par zaudēto. Ja tā ir grūti pārvarama, jādomā par palīdzības meklēšanu, citādi sērošana paņem tik daudz spēkus, ka nepietiek spēka ikdienas pienākumiem. Sliktākajā gadījumā ir grūti piecelties no gultas. Tas noved pie izolēšanās no citiem un rada vientulību. Ļaušanās asarām var būt palīdzoša.
3. Risināšanas fāze
Kad ir sasniegta risināšanas fāze, varam vieglāk uzelpot un teikt, ka viss būs labi. Mēs samierināmies ar notikušo, un, lai gan tas ik pa laikam "uzpeld" mūsu apziņā, mēs sākam saskatīt arī pozitīvus aspektus dzīvē. Veidojam jaunus dzīves plānus un cenšamies atstāt sāpīgās emocijas pagātnē. Kad izdodas saprast, ka šī ir mana jaunā realitāte, ko mainīt nevar, iestājas pieņemšana. Dažreiz zaudējums var radīt atvieglojumu, bet grūtības rodas, ja atviegluma miers mijas ar vainas izjūtu.
Krīžu ietekme
Krīzes mūs ietekmē ļoti spēcīgi, ejot cauri krīzēm ir pa lielam divi varianti – vai nu pēc krīzes mēs kļūsim prasmīgāki tikt pāri dažādām dzīves situācijām vai gluži pretēji – ļausimies destrukcijai.
Destrukcijai ļauties šajā gadījumā šķiet dabiski, jo krīzes laikā mēs sastopamies ar tā sauktajām “psiholoģiskajām erozijām”, kuru dēļ:
Zūd uzticība – piemēram, ja esam bijuši ilglaicīgās attiecībās, mēs uzzinām, ka mūsu partneris ir mūs krāpis, zūd uzticība visiem vīriešiem – ja mani krāpa, kur ir garantija, ka citi mani nekrāps?
Zūd autonomija – rodas bespēcības un bezpalīdzības izjūta, šķiet, ka paši nevaram ar to tikt galā, līdz ar to kļūstam kādā mērā atkarīgi no citiem un arī sagaidām palīdzību no citiem.
Ir traucēta socializācija – nevēlamies runāt ar cilvēkiem, vēlamies izolēties, jo apkārtne šķiet naidīga, ir izjūta, ka citi taču mani nesapratīs.
Zūd empātijas spēja – kā piemēru var minēt māmiņas, kuras saskārušās ar visbriesmīgāko pārdzīvojumu – bērniņa zaudējumu, bieži vien, pēc šāda notikuma izjūk partnerattiecības. Viens otru sāk vainot un meklēt vainu – netiek sajusts otra cilvēka pārdzīvojums.
Zūd iekšējais miers un līdzsvars – pieaug trauksmes līmenis, rodas izteikta nedrošības izjūta.
Mēs krīžu sekas varam iztēloties kā cilvēka dzīves ceļu, kuru caurvij dažādi pārdzīvojumi – cilvēks iet, nokrīt, gūst traumas un pēc tam – zilumus vai ko citu. Atkarībā no tā, kāda bijusi rēta un tās medicīniskā apkope, rodas arī sekas.
Tā var būt rēta uz ādas, kura atgādina, kam esam gājuši cauri un ko esam pārvarējuši. Tomēr tajā pašā laikā tā var būt emocionāli kā ekstremitātes amputācija. Lai kas tas būtu, spēja pielāgoties dzīvei pēc tās ir nozīmīga.
Kad meklēt palīdzību?
Normāls sērošanas process ilgst līdz 6 mēnešiem. Ja notikums ir bijis negaidīts, tas var būt, ka līdz 1 gadam. Ja traucē kāda no šīm lietām, būtu vēlams vērsties pie speciālista:
Uzmācīgas domas, kas nemazinās intensitātē
Ir depresijas simptomi ilgāk kā 2 nedēļas
Ja grūti motivēt sevi un koncentrēties darbam
Ja ir miega problēmas
Ja ir fiziskas sāpes bez medicīniskā pamatojuma
Ja ir bieža aizkaitināmība
Ja ēšana pazudusi vai kļuvusi pārmērīga
Ja. Ir sociālā norobežošanās
