Vai šķirta laulība padara mani par neveiksminieku?

Šķiršanās ir viens no tiem dzīves notikumiem, kas daudzos rada kauna izjūtu, vilšanos vai pat uzskatu, ka tas ir pierādījums personīgai neveiksmei. Šī izjūta bieži ir dziļi iesakņojusies kultūras un sabiedrības uzspiestajos priekšstatos par to, ka laulība ir dzīves panākumu galvenais pierādījums. Bet vai tā tiešām ir taisnība? Vai šķirta laulība ir izgāšanās? Vai arī – iespējams – tā ir drosmīgs solis pretī autentiskākai un laimīgākai dzīvei?

Kāpēc šķiršanās tik bieži tiek uztverta kā neveiksme?

Sabiedrības stereotipi uzsver ideju par “ideālu dzīvi,” kurā ietilpst ne tikai veiksmīga karjera, bet arī harmoniska laulība un ģimene. Kad laulība izjūk, šie sabiedrības priekšstati liek cilvēkiem sevi vainot, jautājot:

• Kas ar mani nav kārtībā?

• Kāpēc es nespēju izdarīt pareizi?

Šo jautājumu uzdošana ir dabiska, bet atbilde ne vienmēr ir tik vienkārša.

Daudzi cilvēki aizmirst, ka attiecības ir dinamiska mijiedarbība starp diviem cilvēkiem, nevis viena cilvēka individuāla “spēja” vai “nespēja.” Ja, piemēram, šķiršanās notiek tāpēc, ka viens partneris atsakās risināt problēmas, apmeklēt pāru konsultācijas vai arī ieklausīties otrā vajadzībās, tad mēs nevaram šo šķiršanos saukt par viena cilvēka nespēju. 

Ņemot vērā to, ka laulībā parasti tiek pavadīti gadi, to laikā daudz kas var mainīties abu partneru dzīvēs. Reizēm mēs attīstāmies dažādos virzienos. Reizēm partneri saprot, ka satiekoties ir izlikušies par to, kas patiesībā nav. Reizēm attiecības kļūst destruktīvas vai pat toksiskas.

Turpināt būt šādās attiecībās tikai tādēļ, lai tās nepārtrauktu, var radīt daudz lielāku postu gan pašiem, gan iesaistītajiem.

Kad šķiršanos izvēlas otrs – kā jūtas tas, kurš tiek pamests?

Ne visi pieņem šķiršanos kā atbrīvojošu soli. Tiem, kuri nav šķiršanās iniciatori, tā var šķist kā pēkšņs un neparedzēts dzīves sabrukums. Šajā gadījumā cilvēks tiek nostādīts fakta priekšā, pēc kura pēkšņi mirst ne tikai attiecības, bet arī dzīves plāni un nākotnes cerības. Fakts vien, ka partneris tik ilgi neteica, ka kaut kas attiecībās nav labi un uzreiz nāk ar tik radikālu lēmumu jau sašūpo uzticību partnerattiecībām kā tādām.  Tas rada izjūtu, ka nevienam nevar uzticēties.

Šī pieredze bieži ietver:

• Izjūtu, ka noraidījums ir personīgs. Pat ja attiecības nedarbojās, cilvēks var domāt: “Kāpēc es nebiju pietiekami labs, lai mani izvēlētos?”

• Sāpes par to, ka lēmums nav bijis abpusējs, līdz ar to kontroles zuduma trauksme. Kad šķiršanās ir vienpusēja, tam, kurš tiek pamests, var šķist, ka viņam nav iespējas izteikties - ka viņa jūtas nav pietiekami novērtētas.

• Drošības izjūtas zudumu. Pēkšņi izjūk ierastā dzīve – ikdienas rutīna, emocionālais atbalsts, kopīgi plāni nākotnei.

• Aizvainojumu un skaudību pret bijušo partneri. Īpaši, ja viņš šķiet laimīgāks un ātri pielāgojas jaunajai dzīvei.

• Tukšuma izjūtu. Attiecības, pat ja tās nebija ideālas, deva struktūru un emocionālu piederību. Pēc šķiršanās var rasties sajūta, ka dzīvē ir liels, sāpīgs tukšums.

Šo emociju apstrāde prasa laiku, un tās ir pilnīgi normālas. Svarīgākais ir atcerēties, ka, lai arī šobrīd šķiršanās var likties kā bezgalīgas ciešanas, laika gaitā šis posms pārvērtīsies par iespēju atrast ko jaunu – sev atbilstošāku.

Vai šķiršanās patiesībā var būt laba?

Ir vērts pārdomāt šķiršanos nevis kā neveiksmi, bet kā apzinātu lēmumu izvēlēties sevi, nevis attiecības. Tiem, kas ir pamesto pusē – kā mācīšanos par to, kādi ir cilvēki, kāda ir dzīve un kāda ir pasaule. Varbūt arī tas var būt mudinājums kļūt apzinātākam par savu uzvedību romantiskajās attiecībās un jutību pret otrā cilvēka vajadzībām. 

Šķiršanās nav pierādījums neveiksmei, bet gan krīze, kurā ir jāpārvar. Šī krīze var veicināt personības izaugsmi, ja mēs ļaujamies skumjām un veselīgai sērošanai, nevis aizvainojumam un destruktīvai agresijai. Šī krīze ietver arī identitātes jautājumus, jo cilvēkam, kurš tajā nonāk, ir jāatbild uz šāda veida jautājumiem:

• Kas tad man der, ja šis cilvēks nebija man piemērots?

• Kāds cilvēks es kļūstu, kad esmu attiecībās?

• Kādi partneri man piesaista?

• Ko es varu dot attiecībās un ko vēlos saņemt?

Ja esam veiksmīgi izsērojuši šķiršanos, ar laiku mēs varam saprast, ka šī šķiršanās, lai cik sāpīga tā bija sākumā, pavēra iespēju atrast attiecības, kurās jūtamies novērtēti un pieņemti tādi, kādi esam.

Neveiksme – kas tā īsti ir?

Varbūt laulības šķiršana nav neveiksme? Varbūt neveiksme ir dzīvot neapzināti attiecībās, kuras partneriem vairs neder?  Varbūt neveiksme nozīmē pieņemt vardarbīgas attiecības vai to, ka mēs nezinām to, kas patiesībā notiek mūsu tuvākā cilvēka iekšējā pasaulē? Man nav skakdras atbildes par to, kas ir neveiksme, tāpēc to definēsiet paši.

Būt grūtās attiecībās ir arī diezgan nogurdinoši – tas prasa daudz enerģiju. Ja šķiršanās nāk no otra puses, mēdz būt tā, ka otram bija viegli būt attiecībās, tomēr ir arī gadījumi, kad tas notika uz otra cilvēka labsajūtas rēķina. Tomēr tas nepasaka, ka šīs situācijas risināšana ar šķiršanos būtu vēlama – pirms tam ieteicams komunicēt par savām vajadzībām un robežām. 

Jautājumi, kuri varētu būt vērtīgi cilvēkam, kurš ticis pamests:

• Vai es esmu gatavs piedot sev un bijušajam partnerim?

• Vai es varu izmantot šo pieredzi, lai labāk izprastu savas un otra vajadzības nākotnes attiecībās?

• Vai šī šķiršanās var kļūt par manu atspēriena punktu jaunam sākumam?

Ko mēs varam mācīties no šķiršanās?

Šķiršanās ir iespēja izdarīt secinājumus. Tā māca mums pastāvēt par mūsu vajadzībām, robežām un pat mūsu spējām dziedināt sevi un atgūties.

Gan iniciators, gan tas, kurš tiek pamests, var mācīties:

• Ka attiecības nevar pastāvēt tikai tāpēc, ka tām “vajag būt.”

• Ka mūsu vērtība nav atkarīga no tā, vai attiecības izdzīvo vai ne.

• Ka mēs esam spējīgi atrast veidus, kā kļūt laimīgi arī ārpus šīm attiecībām.

Šķiršanās ir iespēja, nevis beigas

Nākamreiz, kad kāds jautās: Vai šķirta laulība nozīmē, ka esmu neveiksminiece vai neveiksminieks? varbūt radīsies iekšēja atbilde:

“Nē. Šķiršanās nenozīmē, ka esmu neveiksminiece vai neveiksminieks. Tas nozīmē, ka dzīve mainās un dod man iespēju atrast sevi jaunā veidā. Neveiksme būtu palikt situācijā, kas mani vairs neatbalsta, neatkarīgi no tā, vai šo lēmumu pieņēmu es vai otrs cilvēks. Pat ja es netiku izvēlēts, es joprojām varu izvēlēties sevi un savu ceļu uz piepildītu dzīvi.”

Atceries: dzīvot patiesi un drosmīgi nozīmē nebaidīties no pārmaiņām. Un ir situācijas, kad šķiršanās ir pirmais solis uz jaunu, piepildītāku dzīvi – gan tam, kurš izvēlējās aiziet, gan tam, kurš sākumā jutās atstāts.