Emocijas sērošanā
Sēras un skumjas ir normāla reakcija uz zaudējumu. No sērām brīvi ir tikai tie, kuri nespēj pieķerties, tātad nespēj arī mīlēt. Ja esam atvērti sērām, tas nozīmē, ka esam spējīgi pieķerties, kļūt ievainojami un mīlēt.
Pārsvarā sērās cilvēki izjūt nepatīkamas emocijas. Ja zaudējums ir negaidīts vai pēkšņs, pieredze var būt arī traumatiska.
Ir reizes, kad zaudējums var radīt atvieglojumu. Grūtības rodas, ja atviegluma miers mijas ar vainas izjūtu.
Kādēļ ir nepieciešams runāt par sērošanu?
Sērošana var ievest tik nepatīkamā emocionālā stāvoklī, ka cilvēks var kļūt nespējīgs pildīt savas sociālās funkcijas jeb pienākumus, piemēram, rūpēties par savu bērnu, koncentrēties darbam vai studijām, komunicēt attiecībās u.tml.
Vieglāk tikt līdz zaudējuma pieņemšanai ir tad, ja mums ir gan pieejams atbalsts, gan mēs to izmantojam. Ja mēs nebaidamies par to runāt un paust savas izjūtas par to. Ļoti svarīgi, ka neparstājam socializēties pavisam. Var stāstīt draugiem, tuviniekiem, mācītājam, psihologam, psihoterapeitam, krīzes tālruņa operatoram, u.tml.
Sērošanai ir vairāki uzdevumi:
Pieņemt realitāti
Atzīt un ļaut sev izjust ar zaudējumu saistītās ciešanas, necenšoties tās apspiest vai aizbēgt no tām.
Rekonstruēt dzīves jēgu - piešķirt jaunu nozīmi sev un apkārtējās dzīves realitātei. Veidot jaunu identitāti.
Nodibināt jaunas attiecības ar cilvēkiem un pasauli, lai izveidotu jēgpilnu dzīvi.
Problēmas ar sērošanu
Diemžēl ir cilvēki, kas emociju izpausmi uztver kā vājumu un kaunās no tām. Domā, ka emociju izpausme nozīmē parādīt savu rakstura vājumu.
Ir dažkārt, ka konkrēti zaudējumi tiek noniecināti, ka tas jau nekas īpašs nav. Līdz ar to konkrētais cilvēks nejūtas tiesīgs sērot.
Tomēr tieši neatzītās vai atliktas sēras nodara vislielāko kaitējumu. Līdz ar to cilvēkam nav dota iespēja tās pārdzīvot veselīgā veidā, pieņemot apkārtējo tuvo cilvēku vai speciālistu atbalstu.
Dažiem sēras sākas tikai pēc pusgada vai gada. Ja tās saglabājas kā traumas, tad sēras tikušas atliktas uz vairākiem gadiem.
Kā emocionāli pārvarēt krīzi?
Vislabāk, ja apkārt ir atbalstoša vide. Meklēt kādu, ar kuru var izrunāties– vai tas ir kāds no ģimenes locekļiem vai draugiem, ja nav iespējamsrunāt ne ar draugiem, ne ģimeni, meklēt atbalstošu grupu vai vērsties pie psihoterapeita.
Runāt, runāt un vēlreiz runāt par to, kas noticis, izteiktskaļi savas jūtas, savas emocijas, raudāt, sērot, dusmoties.
Atbalstīt tādas emocijas kā sēras, skumjas, izmisumu, bailes, taču pavisam noteikti neatbalstītneadekvātu vēršanos pret sevi – sevis šaustīšanu, vainošanu, kauna izjūtu par notikušo, kā arī neatbalstīt vilšanos vai aizdomas par citiem cilvēkiem vai apkārtējo pasauli.
Palīdzēt mazināt erozijas, ko minēju iepriekš – nezaudēt uzticību, autonomiju, uzturēt socializāciju, saglabāt empātiju un mazināt trauksmi – vai tas būtu ar dažādām relaksācijas metodēm, fiziskām aktivitātēm, elpošanas tehnikām vai meditāciju.
Ja cilvēkam pēc krīzes ir grūti saglabāt mieru un līdzsvaru, tad ir ieteicams vērsties pie ārsta psihoterapeita, lai šo ārstētu.
