Valsts apmaksātās 10 psihoterapijas vizītes: realitāte vai ilūzija?

Pēdējos gados Latvijā ir sperti soļi, lai uzlabotu psihiskās veselības aprūpi, piedāvājot valsts apmaksātas konsultācijas. Tomēr, aplūkojot šo iniciatīvu tuvāk, atklājas vairākas problēmas, kas liek apšaubīt tās efektivitāti un pieejamību.

Kad pie ārsta uz psihoterapijas konsultāciju atnāk cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, zinot šo faktu, ārsts var likt vilties, ka viņš valsts apmaksātas psihoterapijas pakalpojumu nesniedz. Šajā rakstā vēlamies arī palīdzēt cilvēkiem labāk saprast, kāpēc viņi pie ārstiem nesaņem cerēto pakalpojumu un ko no tā var sagaidīt.

Kas sniedz valsts apmaksātās konsultācijas?

Lai gan valsts piedāvā apmaksātas psihiskās palīdzības konsultācijas, tās bieži vien nemaz nesniedz ārstniecības personas, tāpēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) termins “psihiskā palīdzība” nav līdz galam korekts un līdz ar to rodas nesaprašanās. Cilvēks, kurš vēršas pēc palīdzības, domā, ka saņem psihoterapiju, lai gan patiesībā tas ir psiholoģiskais atbalsts krīzē, nevis psihoterapija.

• Psihoterapija ir ārstniecības process, ko vada sertificēts speciālists, lai risinātu dziļas emocionālas un psiholoģiskas problēmas, izmantojot zinātniskas metodes.

• Psiholoģiskais atbalsts ir īstermiņa palīdzība krīzes situācijās, kas sniedz emocionālu stabilizāciju un praktiskus rīkus, bet nerisina problēmu dziļākos cēloņus.

Tomēr rodas vēl viena problēma – lai tiktu pie krīzes psiholoģiskā atbalsta pakalpojuma, parasti ir jāgaida gandrīz gadu garā rindā, bet krīzes terapijā palīdzība ir nepieciešama uzreiz pēc traumatiskās pieredzes. Pētījumi un speciālistu pieredze liecina, ka efektīva krīzes psiholoģiskā palīdzība ir visnoderīgākā, ja tā tiek sniegta tūlīt pēc traumatiskā notikuma. Savlaicīga iejaukšanās var novērst sarežģījumus, piemēram, “iekapsulējušās” sēras, kas vēlāk var izpausties kā psihosomatiski simptomi, piemēram, sāpes krūtīs vai paaugstināts asinsspiediens.

Psihoterapija atšķirībā no psiholoģiskā atbalsta krīzē ir sistemātiska ārstēšana, ko veic sertificēti psihoterapeiti. Latvijā pagaidām vienīgās akreditētās psihoterapijas mācību programmas ir RSU un LU rezidentūrā un tās pieejamas ārstiem. Ir arī īstermiņa terapijas skolas, ko apgūst psihologi, tomēr šīs programmas diemžēl joprojām nav akreditētas kā augstskolas programmas.

Kā psihoterapija atšķiras no psiholoģiskā atbalsta

Kāpēc ārsts šo pakalpojumu nenodrošina?

Iespējams, Jūs vēršaties pie ārsta, cerot saņemt valsts apmaksātu psihoterapiju, taču ārsts Jums atsaka, jo šādu pakalpojumu nesniedz. Tas var radīt vilšanos vai citas nepatīkamas emocijas. Lai kliedētu fantāzijas, īsumā paskaidrosim, kāpēc tā ir.

Psihoterapija nav iekļauta ārstniecības pakalpojumos, jo tā prasa padziļinātu darbu, un sertificētiem psihoterapeitiem nav iespēju sniegt šo pakalpojumu par valsts noteikto atlīdzību, jo tā ir divas reizes mazāka par pakalpojuma pašizmaksu. Vienkāršiem vārdiem sakot – valsts ir gatava maksāt par šo pakalpojumu divas reizes mazāku summu, nekā nepieciešams, lai nosegtu tā izmaksas no tā negūstot peļņu.

Ārsti-psihoterapeiti un psihoterapeiti bieži izvēlas strādāt privātajā sektorā, kur viņi var piedāvāt kvalitatīvu palīdzību atbilstoši pacientu vajadzībām, bet tas diemžēl nozīmē lielākas izmaksas pacientiem.

Ir vairāki iemesli, kādēļ psihoterapijas pakalpojumam ir noteikta cena un kādēļ pie ārstiem tā ir dārgāka, nekā psihologiem – sākot ar to, ka izglītības izmaksas ir divtik lielākas un beidzot ar to, ka gan prakses uzturēšana ir stingri regulēta, tostarp dokumentu lietvedības kārtība, kā arī ārstiem ir daudz dārgāka sertifikāta uzturēšana, jo nepieciešams izglītoties arī gandrīz divtik akadēmisko stundu, nekā psihologiem.

Vai 10 konsultācijas ir pietiekamas?

Reizēm cilvēkiem pietiek ar dažām konsultācijām, lai stabilizētos krīzes situācijā. Taču jāņem vērā, ka nopietnu emocionālu problēmu risināšanai nepieciešama ilgāka terapija. 10 sesijas, kas tiek apmaksātas no valsts budžeta, nevar aizstāt pilnvērtīgu psihoterapiju, kuras rezultātus var redzēt tikai pēc regulāra un sistemātiska darba, kas bieži ilgst 6 mēnešus vai pat vairākus gadus.

Ja Jums ir cerība atrisināt dziļākas problēmas, šis pakalpojums var radīt vilšanos. Tā vietā tas ir vairāk paredzēts kā psiholoģiskais īstermiņa atbalsts krīzes situācijās – piemēram, zaudējumu, smaga stresa vai traumas gadījumā. Diemžēl nereti atklājas, ka krīzes situācijas liek cilvēkam sākt risināt savas dziļās un jau sen iesakņojušās problēmas un šajā gadījumā šīs vizītes visticamāk nesniegs gaidīto rezultātu. Līdz ar to šī sistēma joprojām nerisina situāciju, kur turīgāki cilvēki var atļauties meklēt palīdzību privātajā sektorā, kamēr mazāk turīgie ir spiesti ciest no psihiskajām problēmām.

Valsts sistēmas piedāvātais pakalpojums rada maldīgu priekšstatu par to, kas ir psihoterapija un radīt izjūtu, ka tā nepalīdz risināt psihiskās problēmas. Ja pacients nav informēts, ka viņa situācijā ar krīzes psiholoģisko atbalstu nepietiks, viņš var domāt, ka psihoterapija kā metode nestrādā, lai gan patiesībā psihoterapijas metodes ir zinātniski pierādītas, bet šīs 10 vizītes ir drīzāk psiholoģiskais atbalsts krīzē, nevis psihoterapija. Diemžēl tas ne tikai maldina sabiedrību, bet arī noniecina psihoterapeitu darbu, kuru profesionālā kvalifikācija un pieredze ir būtiska, lai palīdzētu cilvēkiem risināt sarežģītas emocionālās problēmas.

Ko darīt, ja Jums nepieciešama palīdzība?

Ja Jums nepieciešams īstermiņa atbalsts, valsts apmaksātās konsultācijas var būt labs risinājums, taču jārēķinās ar garām rindām un ierobežotu pieejamību. Ja vēlaties risināt dziļākas problēmas (tādas, kas moka ilgāk nekā pusgadu), ieteicams apsvērt privātu psihoterapiju vai alternatīvas, piemēram, grupu terapiju, kas dažkārt ir finansiāli pieejamāka. Ja Jums ir akūtas grūtības, apsveriet iespēju vērsties pie psihiatra, kurš var palīdzēt stabilizēt situāciju, izmantojot medikamentus vai īstermiņa risinājumus.

Ir patīkami, ka Latvijā psihoterapija beidzot it kā tiek atzīta kā valsts apmaksāts veselības aprūpes pakalpojums. Tas ir nozīmīgs solis. Taču žēl, ka šis pakalpojums šobrīd nav realizēts kā pilnvērtīgs ārstniecības process, bet vairāk līdzinās psiholoģiskai palīdzībai krīžu gadījumos.

Lai sistēma kļūtu efektīvāka, būtu ar laiku nepieciešams:

• Skaidrāk definēt šo pakalpojumu un pārdēvēt to par “krīzes psiholoģisko atbalstu”.

• Ieviest līdzfinansējuma modeli, kas ļautu valstij daļēji segt izmaksas arī ilgtermiņa terapijai.

• Palielināt finansējumu, lai pakalpojumu varētu sniegt kvalificēti speciālisti adekvātos apstākļos.

Atbalsts psihiskajai veselībai ir cilvēktiesības, nevis privilēģija, un tam vajadzētu būt valsts prioritātei. Būs grūti motivēt iedzīvotājus maksāt sociālos nodokļus, ja viņi zinās, ka veselības problēmu gadījumā valsts tāpat viņiem nepalīdzēs un viņiem būs jāpaļaujās uz savām finansēm vai iekrājumiem.