Kā draugu saruna atšķiras no psihoterapijas?
Ir ļoti būtiski, ka katram no mums pilnvērtīgai dzīvei nepieciešami emocionāli atbalstoši tuvinieki, draugi un kolēģi. Cilvēki, kas spēj mūs saprast, atbalstīt un palīdzēt – gan praktiski, gan emocionāli. Lai būtu apkārt cilvēki, kuriem varam uzticēties un uz kuriem varam paļauties. Kā arī, ka mums ir vairāki cilvēki (sociālā atbalsta tīkls), nevis tikai 1-2 cilvēki. Tas sniedz lielāku drošību, kad nonākam krīzē.
Ja mēs labi spējam apzināties un tikt veiksmīgi galā ar savām emocijām un domām, nesastrādājot muļķības, līdz ar to veiksmīgi atrisinot savā dzīvē radušās problēmas, tad mums var pietikt ar savu draugu vai radinieku atbalstu.
Ja mēs nespējam tikt galā ar savām emocijām – nesaprotam, ko jūtam; tas, ko jūtam šķiet pārāk daudz un neizturams; mūs nomāc ilgstoši emocionālie pārdzīvojumi; katru dienu atkārtojas vienas un tās pašas problēmas, kurām nekādi nespējam rast risinājumu; nespējam apstādināt uzmācīgas domas, kas traucē koncentrēties ikdienas darbiem vai arī izdarām ko tādu, ko vēlāk mums nākas nožēlot izjūtot neciešamu kaunu vai vainas izjūtu – tad šajos gadījumos bieži vien ar draugu un tuvinieku atbalstu nepietiek.
Gandrīz jebkurš cilvēks, kurš audzis emocionāli veselīgā vidē spēj sniegt emocionālu vai praktisku atbalstu, kas var palīdzēt mazināt satraukumu un īslaicīgi atvieglot emocionālās ciešanas. Saruna ar draugu kalpo kā labs plāksteris, kas aptur nelielu asiņojošu brūci. Tomēr, ja brūce ir pārāk dziļa, liela, spēcīgi asiņo vai ir inficēta, jo struto, tad visticamāk būs nepieciešama profesionāla palīdzība. Tas ir tāpēc, ka daudziem draugiem nav specifiskas zināšanas un prasmes konsultēt cilvēkus emocionālās dabas jautājumos.
Tāpēc šajā rakstā būs par to, kā atšķiras terapeitiskas attiecības no attiecībām ar mūsu tuviniekiem (ģimeni, partneriem) un draugiem.
Biežākās terapijas un draudzības atšķirības
(1) Mērķu atšķirība
draugu attiecības ir neformālas, bet terapeitiskās – formālākas un profesionālas. Katrām attiecībām, kurās esam, ir kāds mērķis. Un tieši draugu un terapeitisko attiecību mērķi atšķiras.
Draudzības mērķi: kopā labi pavadīts laiks, patīkamu emociju izjušana, kopīgas intereses, vērtības, vēlmes un vajadzības. Draudzība arī rada piederības izjūtu, kas stiprina pašvērtējumu – ja ar mums vēlas draudzēties, mēs jūtamies kā vērtīgi cilvēki.
Psihoterapijas mērķi: virzīties uz attīstību, sasniegt mērķus, mainīties un piedzīvot personības izaugsmi, apgūt jaunus uzvedības modeļus un pārstrukturēt personību. Psihoterapija piedāvā dziļāku izpratni un ilgtermiņa risinājumus emocionālajām un psiholoģiskajām problēmām.
Draudzība pilda arī emocionālā atbalsta funkciju, bet tā parasti sniedz atvieglojuma izjūtu uz īsu brīdi – tās parasti nepalīdz mainīt uzvedības modeļus, kas rada problēmas, līdz ar to pārdzīvojumus. Sarunas ar draugiem bieži nodrošina īslaicīgu emocionālu ventilēšanu, kas var mazināt spriedzi, bet nerisina problēmas sakni.
Sarunas ar draugiem ir kā brūces papūšana, kura atvieglo sāpes, ja brūce nav liela.
Ja emocijas izventilē, bet tālāk nekas nenotiek un netiek risināts, izveidojas apburtais loks. Tiklīdz jūtos slikti, skrienu pie draudzenes, lai iegūtu īslaicīgu mieru un atvieglojumu, taču problēmas turpina atkārtoties.
(2) Simetriskas vai asimetriskas attiecības
Spēja veidot iejūtīgas draugu attiecības ir mentālās veselības pazīme. Veselīgai draudzībai raksturīga empātija, emocionālā atklātība, līdzvērtība un cieņa. Draudzības dzīves laikā mainās jo notiek cilvēka vērtību pārvērtēšanu un arī mainās katra vajadzības vēlmes un intereses.
Protams, draudzībās var ienākt arī nesaskaņas, kas palīdz mācīties konfliktu risināšanas prasmes. Draudzībā bieži parādās arī atklāta vai slēpta konkurence - kad viens uzsāk sarunu par savām problēmām, otrs parasti ir klāt ar savu pieredzi vai viedokli par to pašu tēmu.
Neveselīgās draudzībās bieži vien sastopama manipulācija, otra vainošana, kritizēšana, pazemošana, kaunināšana. Esot šādā draudzībā mūsu pašvērtējums krītas.
Ja mēs vēlamies, lai draudzība pastāvētu, attiecībām jābūt vienlīdzīgām – mēs pastāstam savu pieredzi, pēc tam uzklausam drauga pieredzi. Ja mēs nemitīgi “ventilēsim” savas smagās izjūtas, ir risks, ka draugi no mums atsvešināsies, jo šādā veidā būsim kļuvuši par apgrūtinājumu otram. Vienu, divas, trīs reizes draugi mūs mēģinās atbalstīt. Nākamajā reizē viņi jau atcels vai pārliks tikšanos, jo nevēlēsies satikties, lai “strādātu par bezmaksas atbalsta terapeitu”. Mūsu tuvajiem ir grūti izturēt šīs smagās emocijas, kā arī viņiem nav prasmes, kā ar tām tikt galā. Un, pat, ja būtu, liela iespēja, ka mēs viņos neieklausītos, jo mums viņu klātbūtne “neko nemaksā”.
Diemžēl ir situācijas, kur draugi nespēj novilkt robežas, kas var radīt maldīgu iespaidu, ka mēs draugu varam izmantot kā savu psihoterapeitu. Tomēr draudzība nav beznosacījuma mīlestība – tās pamatā ir nerakstīti noteikumi, kurus pārkāpjot draudzība var beigties.
Dažreiz gadās arī, ka kāds draugs ir psihoterapeits un līdz ar to kādā ballītē gribās ar viņu pakonsultēties. Šajā gadījumā pirms tam ietektu pavaicāt, vai otrs cilvēks to vēlas darīt ārpus sava darba laika un darba vietas. Bet nevajadzētu iet psihoterapijā pie drauga, jo šajās attiecībās ir simpātijas, kas neļaus uz situāciju paskatīties objektīvi.
Psihoterapijā mēs tieši tiekam tieši iedrošināti “ventilēt” savas izjūtas, jo ir vienošanās ar terapeitu – viņa profesionālā palīdzība notiek apmaiņā pret mūsu naudu. Terapeita ētikas kodekss nosaka nestāstīt par savām problēmām, ja izteiktā mērķis nav radīt otrā izjūtu, ka viņa problēmas ir universālas un rada izaicinājumus daudziem (mērķim ir jābūt terapeitiskam). Terapeitam noteikti nevajadzētu ventilēt savas izjūtas, kas neskar pacienta jūtas un situāciju. Terapijā arī ētikas kodekss nepieļauj atklāti nosodīt cilvēku, kas vēršās pie viņa pēc palīdzības. Lai gan izjūta, ka terapeits nosoda var rasties dēļ jūtām, kas tiek pārnestas no pagātnes. Tomēr savas izjūtas nepieciešams diskutēt ar speciālistu. Terapeitam arī uzmanīgi jāpārdomā, cik lielu daļu no savām problēmām stāstīs publiskajā telpā, jo tas var veicināt to, ka terapijas telpā būs bailīgi viņam atklāties, negribot viņu apgrūtināt vai arī dzirdot terapeita problēmas var pazust ticība viņa spējai pašam tikt galā ar savu dzīvi, līdz ar to atbalstīt citus.
(3) Zināšanas un prasmes
Draugs visticamāk mūs spēs atbalstīt ar tikai savu dzīves pieredzi un skatījumu.
Psihoterapeits mums var palīdzēt ar savām profesionālajām zināšanām, prasmēm, kā arī savu pieredzi, ja tas ir nepieciešams.
Bieži vien mūsu draugi nespēj palīdzēt nevis tāpēc, ka to nevēlas, bet tāpēc, ka viņi nezina, kā strādā cilvēka psihe un kā sniegt atbalstu. Psihoterapeits arī mijiedarbojas ar cilvēku īpašā veidā, tādā, kuru radinieks, draugs, paziņa nespēj ne piedāvāt, ne nodrošināt. Speciālists bez emocionāla atbalsta sniegšanas un mērķtiecīga darba pie grūtību atrisināšanas, palīdz rast un apgūt arī jaunas stratēģijas, kuras turpmāk palīdzēs veiksmīgāk tikt galā ar dzīves izaicinājumiem un savām emocijām.
Psihoterapeits, apgūstot savu 10 gadus ilgu apmācību psiholoģijā vai ārstniecībā, ir apmācību procesā apguvis īpašu sarunas mākslu, kas cilvēkam palīdz dziļāk izprast sevi. Pļāpāšana par sociālām situācijām vai padomu sniegšana, parasti ir virspusējs sarunu formāts, kas dažbrīd parādās psihoterapijas procesā, bet nav tā mērķis.
Šo gadu laikā terapeits ne tikai apguvis akadēmiskas zināšanas, bet arī izgājis daudz prakses stundas, lai saprastu, kā efektīvāk veidot sarunu. Psihoterapeits ir sagatavoti darbam ar vissmagākajiem gadījumiem, tāpēc nav jājūt bailes vai atbildība par speciālista pašsajūtu un spēju tikt galā ar dzirdēto. Tiek nodrošināta 100% uzmanība un beznosacījuma pieņemšana.
Paralēli sarunas laikā terapeits analizē, kā viņš jūtas ar pacientu, lai saprastu, kādas ir visticamākās emocionālās reakcijas, ko cilvēks izraisa citos. Tajā pašā arī analizē, kurus attiecību modeļus cilvēks pārnes no agrīnām attiecībām ar saviem vecākiem, kā arī to, par kādām tēmām runāt cilvēks izvairās, kāpēc. Un kādas emocijas pauž, un kuras tieši otrādi – baidās vai nespēj paust. Atkarībā no personības diagnostikas, terapeits plāno, kādas tehnikas vislabāk izmantot konkrētajam cilvēkam, lai labāk palīdzētu. Nav jābaidās no tā, ka terapeits analizē, jo viņš to dara lai palīdzētu, nevis lai nosodītu. Paši terapeiti ir izgājuši savu terapiju, kas maksimāli samazina risku, ka viņš būs nosodošs. Kā arī, lai spētu sarunu profesionāli vadīt, psihoterapeitam pašam jābūt visnotaļ nobriedušai personībai.
Šīs visas zināšanas un prasmes nepieciešamas, lai cilvēks terapijā spēj sākt paust emocijas, kuras pirms nav atļāvies paust savā ģimenē un draugu lokā. Tas veido dziedinošo pieredzi, kas maina izjūtas, pārdzīvojumus un uzvedību.
Tik daudz kas – izjūtas, atmiņas, pārdzīvojumi, aizvainojumi, sāpes – ir tik ļoti izstumts no apziņas jeb nolikts prātam neaizsniedzamā plauktiņā, ka psihe mūs no tā aizsargā. Taču terapijas laikā šie plauktiņi ļoti saudzīgi un pakāpeniski tiek vērti vaļā, tiek runāts par pašām sāpīgākajām lietām. Tāpēc terapija ir intensīvs un ilgs process, caur kuru iespējams iegūt jaunu pieredzi, iemācīties nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem neapzināti regulāri kāpjam.
(4) Sarunas formāts
Sarunas ar draugiem parasti ir īslaicīgas un virspusējas, tāpēc tās nespēj bieži vien nodrošināt ilgtermiņa izmaiņas. Šajās attiecībās arī pārsvarā dominē simpātijas, nevis objektīvs skatījums uz situāciju.
Draugu attiecībās ir simpātijas. Ir patīkami tās izjust, bet lielākais mīnuss ir tas, ka tās aizēno realitāti (aizmiglo mums acis uz to). Šajās attiecībās mēs nespēsim parasti iegūt objektīvu skatu no malas vai nu tāpēc, ka draugs to nespēs ieraudzīt savu emociju vai aizspriedumu dēļ. Vai, ja spēs ieraudzīt realitāti, tad draugs var nobīties mums atklāt patiesību, jo mēs no draugiem vēlamies pārsvarā sajust simpātijas, nevis atklāt caur viņiem savus dēmonus. Un, ja draugs mūs informē par mūsu ēnas pusēm, šis cilvēks bieži vien nespēj pateikt, ko lai mēs ar šo informāciju iesākam. Ja spēj, tad mūs var aizvainot, ka šis cilvēks tagad ir pacēlis augšā problēmu, kuru nemaz šobrīd neesam gatavi risināt.
Piemēram, ja draudzene stāsta par savu šķiršanos, mēs teiksim: “Jā, otrs cilvēks tāpat nebija Tevis vērts.” Lai gan iespējams zinām, ka šķiršanās ir abu pušu rīcības rezultāts. Un šajā situācijā līdz ar to nav iespēja izprast sevi dziļākā līmenī. Tā drīzāk ir būšana līdzās un atbalstīšana.
Psihoterapeits ir neitrālāks, objektīvāks. Šajās attiecībās dominē empātija. Šīs attiecības ir tieši paredzētas, lai atklātu savas ēnas puses un ar tām strādātu. Tā kā tas ir šo attiecību mērķis, mēs zinām, ka terapeits savu profesionālo zināšanu un pieredzes dēļ, mūs pieņems tādu, kādi esam. Tas rada drošu vidi izaugsmei, kuras laikā parasti mēs kļūstam izteikti ievainojami.
Tieši tādēļ, ka ar psihoterapeitu ir profesionālas, nevis personīgas attiecības, viņam nebūs nepieciešams, lai cilvēks, kurš nāk terapijā ir stiprs, varošs, ideāls. Tāpēc ar viņu varam atļauties būt ievainoti, īsti. Viņš neiebildīs, ja paudīsim intensīvas emocijas. Viņš nenosodīs, ja paudīsim arī dusmas, bet iedrošinās tās izpētīt un izprast. Terapeits ir kā labs vecāks, kas spēj uzņemt un apstrādāt intensīvas emocijas, neuzbrūkot pretī. Viņš pilda “labā vecāka lomu”, kas dod koriģējošo bērnības pieredzi, kas ir būtiskākais psihoterapijas ieguvums. Protams, terapijas kabinetā ir aizliegt nodarīt fizisku kaitējumu terapeitam vai kabinetam.
Bieži cilvēki nožēlo, ka ir pārāk daudz atklājušies, jo pēc tam izjūt kaunu vai vainu. Kauns bieži rodas, jo piedzīvots, ka šī sensitīvā informācija ir izmantota pret viņu – pastāstot citiem vai arī strīdos izteikta kā pazemojums. Vainas izjūta bieži rodas, kad sanāk ieraudzīt, ka draugs ticis izteikti apgrūtināts. Līdz ar to arī šajā atšķiras draugu no terapeitiskām sarunām:
Draugu sarunās mēs intuitīvi izvairāmies runāt par to, kas mūsos raisa kaunu vai vainu. Notiek zināmā mērā sevis cenzēšana jeb emociju apvaldīšana, lai ieturētos kādos rāmjos – lai būtu labi draugi.
Psihoterapijā notiek fokusēšanās uz iedziļināšanos šajās emocijās, lai tieši veicinātu brīvu emociju izpausmi bez nosodījuma. Lai gan tas padara terapeitiskās attiecības intīmas, terapeits nav draugs.
(5) Konfidencialitāte, ētika un robežas
Terapeitiskās attiecības vadās pēc noteiktiem ētikas noteikumiem un standartiem. Šie noteikumi ir ētikas kodeksā, kas paredz:
Noteiktu vizītes sākuma un beigu, tā regularitāti
Noteikta tikšanās vieta jeb telpa
Pārcelšanas un atcelšanas politiku
Konfidencialitātes nodrošināšana jeb informācijas nepaušana
Draugu attiecībās robežas ir vairāk izplūdušas. Nav noteikts laiks, cikos varam vērsties pēc palīdzības pie drauga.
Bieži vien draugi konfidencialitāti nespēj ievērot.
Viens no iemesliem ir tāds, ka parasti mums ir draugu grupa, kurā vairāki cilvēki ir savstarpēji pazīstami.
Cits iemesls – draugiem bieži ir grūti izturēt emocionāli intensīvu informāciju, tāpēc viņi vēlas “izventilēt” savas emocijas citiem. Tur nav, ko draugiem pārmest, jo tā ir normāla dinamika sociālās attiecībās.
Vēl viens risks draugu attiecībās, ir robežu neievērošana, kas izpaužas kā nepalīdzošu padomu došana, kas var mūs sadusmot vai aizvainot. Draugiem var būt grūti pacietīgi klausīties bez iejaukšanās un pārtraukšanas. Viņi var arī nebūt objektīvi, jo ir emocionāli iesaistīti. Vēl vairāk mūs var saniknot frāze: “nu nav jau tik traki” vai “saņemies”, jo šķiet, ka mūsu izjūtās neieklausās. Grūtāku situāciju padara brīži, kad beigās mums ir jānomierina draugs pēc tā, cik satraukts šis cilvēks kļūst.
