Dominējošās emocijas sabiedrībā Ukrainas kara kontekstā ir trauksme, dusmas un skumjas. Šajā rakstā īsi runāšu par šīm trim emocijām.

Jebkura no šīm emocijām pilda konkrētu funkciju, lai mēs pielāgotos videi mums apkārt. Problēmas parasti rodas, ja emocijas, kas ir mūsos, nepilda savu funkciju.

Trauksme

Funkcija: sagatavot mūs gaidāmajām briesmām

Piemēram, Es skatos ziņas, saprotu, ka karš ir reāla eksistējoša lieta mūsdienās. Ja es ieklausos savā trauksmē, tad sagatavoju rīcības plānu, ja īstenosies potenciāli draudīgais scenārijs.

Ja trauksme nepilda savu funkciju, tā mūs pārņem un traucē pildīt ikdienas pienākumus, padarot mūsu prātu dullu un rīcības – kompulsīvas, automātiskas un bezmērķīgas.

Piemēram, es saprotu, ka vajadzētu sagatavoties potenciāli sliktajiem scenārijiem, bet rīcības vietā es vienkārši skatos ziņas un neesmu pārdomājusi nekādu rīcības stratēģiju.

💡 Trauksme, kas neļauj veidot rīcības plānu potenciālajām briesmām parasti ir traucējoša.

Dusmas

Funkcija: savu vēlmju un vajadzību realizācija, savu tiesību aizstāvēšana, sevis aizsargāšana

Šajā situācijā dusmas visbiežāk rodas uz dezinformācijas avotiem, cilvēkiem, kas tiem tic un tos rada.

Dusmas šajās situācijās ir pamatotas (pilda savu funkciju), jo šie cilvēki atbalsta cilvēku nāvi, mantas bojājumu, melus un jebkādu citu antisociālu rīcību, kas veicina sabiedrības iznīcību.

Problēmas rodas, ja cilvēks šajās dusmās “iesprūst” – dusmojas bez rezultāta jeb dusmas nepalīdz aizsargāt sevi vai citus cilvēkus, jo dusmām neseko produktīva rīcība. Dusmas apstājas pie nebeidzamas “cepšanās” un šausmināšanās par to, kur rodas tik necilvēcīgi cilvēki. Šī neproduktīvā “cepšanās” bojā dienas garastāvokli un traucē koncentrēties ikdienas aktivitātēm.

💡 Dusmas, kuru rezultātā mēs mainām mūsu un apkārtējo pasauli uz labu, pilda savu funkciju

Skumjas

Funkcija: nodrošināt emocionāli tuvus kontaktus jeb pieķeršanos citiem cilvēkiem, lai veidotu atbalsta grupu (ģimenes, draugu, u.c.)

Skumjas pārņem ikreiz ieraugot kārtējo kara uzbrukumu radītās necilvēcīgās ainas. Kāpēc? Jo mēs spējam iejusties šo cilvēku ādā (empātija) un izdzīvojam šīs sāpes daļēji kā savējās.

Šīs empātijas izraisītās skumjas var mūsos radīt vainas apziņu brīžos, kad atļaujamies priecāties par dzīvi, kamēr pasaulē citi cieš. Tomēr ir jāmeklē veidi, kā viņiem reāli palīdzēt, jo ar mūsu skumjām vai vainas sajūtu vien nebūs gana, lai atvieglotu šo cilvēku ciešanas.