Filosofiskas pārdomas par dzīvi
Brīnišķīgi vecāki. Bērniņš slims, neārstējams. Visu mūžu velta šim bērnam ciešot un upurējot savas vajadzības, bet ciešanas no tā ir vairāk, nekā prieks. Kur šeit ir Dievs? Varbūt šī situācija pati par sevi ir Dievs? Varbūt mūsu izpratne par Dievu ir pārprasta.
Lai gan Bībele un baznīca māca garīgumu, tāpat atrodas cilvēki, kas tajā atrodoties nav jauki, patīkami un psiholoģiski nobrieduši. Mācītājs saka vienu – cilvēks saprot ko pilnīgi citu. Vai tiešām no Dieva nāk tikai viss labais?
Dzīve mūs ceļ un dzīve mūs gāž. Ir balanss jeb homeostāze. Kaut kas jauns dzimst, bet vecais mirst. Tas, kas ir slims vai nu izārstējas, vai nomirst.
Kad saskaramies ar nāvi un ciešanām, mūsos uzaust garīguma meklējumi un miljons jautājumi – kāpēc? Dusmas, skaudība un citas emociju destruktīvās izpausmes, kas no šīm ciešanām izriet.
Lai gan cilvēks ir lielā mērā iemācījies kontrolēt dabu (būvēt mājas, apkurināt tās, izvēlēties, kad dzims bērni, mākslīgi radīt dzīvību cilvēka formātā, izārstēties no slimībām, ar kurām kādreiz mira), mēs nespējam tai pretoties, jo mēs esam radīti no dabas nevis otrādi – daba no mums.
“Mūsdienu cilvēki var visu”, ir ļoti aktuāla problēma mūsdienās, jo attālinoties no dabas mēs tuvojamies mentālajām slimībām, kuru rezultātā cilvēki mirst būdami jauni un fiziski veseli. Ir iestājies disbalanss. Kaut kas ir aizgājis greizi.
Kas ir Dievs? Tas ir filozofisks jautājums, uz ko katram jāatbild pašam. Manuprāt, jebkura atbilde, ko saņemsim būs pareiza, jo katram Dievs ir kas cits. Kādam Dievs ir sajūta, citam mīlestība, bet citam – daba.
Tomēr nav svarīgi, kas Dievs ir. Ir svarīgi, vai mēs pazīstam un saprotam, kādi ir nosacījumi, pēc kuriem jādzīvo lai mūsu dzīve būtu pēc iespējas mierīgāka un harmoniskāka. Ja mēs tos nesaprotam, tas nenoliedzami agri vai vēlu mūs novedīs ciešanās.
Tā kā esmu ārsts, es viennozīmīgi varu teikt, ka mans Dievs ir daba – es vēroju to ļoti rūpīgi, jo tā man atbild uz daudz garīgiem jautājumiem. Lai gan dažreiz šķiet, ka tā nepasaka, kāpēc dzīve šķiet netaisnīga, daba parāda, ko darīt lietas labā. Daba rāda emociju plūsmu – saule, vējš, lietus, vētra ir ne tikai ārā, bet arī mūsos. Daba parāda, kāpēc kaut kas mēdz izaugt, un kādēļ kaut kas mirst.
Tomēr, ja domājam, kāpēc cilvēkiem nepaveicas ar veselību …
Lai gan bioloģiski spēju izskaidrot, kādēļ rodas smagas ģenētiskās un citas saslimšanas, es nespēju atbildēt, uz jautājumu, kāpēc tās skārušas tieši tos cilvēkus. Iespējams, kādreiz to atklās, bet pagaidām cilvēki var tikai fantazēt un rakstīt grāmatas par savām teorijām, kas nepārliecinoši atbild uz jautājumu KĀPĒC.
Tomēr ja kāds smags trieciens ir noticis mūsu dzīvēs, nav vērts palikt “dusmu fāzē” ar šo KĀPĒC. Šāda rīcība nav adaptīva. Ir jāprogresē ar jautājumu: “Un ko tālāk?”. Dzīvošana pagātnē mēdz novest pie depresijas un lai mēs to nepieļautu, ir jākustas tālāk.