MENU

Kā es varu paciest priekšnieku, kurš man riebjas?

Pirmkārt, atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir mūsu izvēle. Nepatīk priekšnieks? Ej prom no darba! Skan vienkārši, ne, bet patiesībā šī doma ir tik dziļa kā okeāns, kur var tikai rakties, jo ne vienmēr iešana prom no darba ir reāla opcija.

Mēs katrs izvēlamies savu dzīves ceļu. Izvēle vienmēr ir un nevajag melot, ka tāda nav bijusi. Un, tici vai nē, bet mūsu priekšnieks ir arī mūsu izvēle. Tikai neapzināta. Nereti sanāk dzīvē sastapties ar priekšnieku, kas perfekti atspoguļo mūsu vecāku tēlu un paceļ mūsu apziņā visādus neatrisinātus iekšējus konfliktus saistībā ar mūsu pašu vecākiem.

Mana darba izvēle ir mans unikālais ceļš. Mans izaicinājums. Mana iespēja un galu galā mana izvēle. Par katru izvēli es uzņemos atbildību- pirms tās es pārdomāju šīs izvēles poteciālās sekas.

Tavs priekšnieka slimīgais raksturs ir tavs izaicinājums

Caur šo cilvēku mēs dzīvē mācāmies pieņemt dažādību citos cilvēkos. Cienīt un pieņemt ērtos, jaukos un foršos cilvēkus ir vienkārši, bet iemācīties pieņemt drausmīgos, riebīgos, pretīgos un dusmīgos gan ir māksla.

Es ieteiktu domāt nevis to, cik daudz priekšniekā ir slikta (jo mūsu smadzenes automātiski pārslēdzās uz nepatīkamajām emocijām), bet padomāt otrādi- ko no viņa es varu iegūt, mācīties? Kāpēc šis cilvēks ir kļuvis par priekšnieku? Kādas rakstura īpašības es viņā apbrīnoju? Kā es no šī cilvēka varu iedvesmoties?

Ja nevari mainīt apstākļus (šajā gadījumā darbu), pamaini attieksmi!

Un ko darīt, ja šis cilvēks bļauj un pazemo?

Mācies būt stipra vai stiprs. Stiprini savu pašvērtējumu. Apzinies sevi. Turi mieru sevī. Šis brīdis ir grūti izturams un uzdzen lielu trauksmi, tomēr tici, ka tu to spēj. Galu galā dzīve tagad piedāvā šādu izaicinājumu. Ja tu to izturēsi, tad kļūsi stiprāks. Katru reizi taču ir lielākas bailes, ja nonāc jaunā situācijā nevis jau sen zināmā situācijā, ne?

Vairāk par to, ko darīt vari lasīt rakstā par to “kā sadzīvot ar cilvēku, kurš nemitīgi pazemo un dusmojās“.

Kā cilvēks var nepamanīt savu raksturu, savas psihes slimības un savu ietekmi attiecībās uz citiem?

Vēl nav pienācis šī cilvēka laiks. Pat ja šis cilvēks ir vecs, tad neatmet cerību, ka šis laiks pienāks. Ir daudzi, kas nepamana problēmas sevī, kamēr viņiem kaut kas netraucē. Tam traucēklim jābūt ļoti pamatīgam, lai cilvēkam būtu motivācija mainīties tā dēļ, jo mainīt sevi ir ļoti neērti.

Parasti tie cilvēki, kuriem nav bijušas problēmas gūt augstus amatus, veidot ģimeni un romantiskas attiecības, radīt un audzināt bērnus un uzturēt sociālos kontaktus, nepamanīs savas personības kropļojumus. “Man taču iet labi un tad jau tas nozīmē, ka ar mani viss ir kārtībā”.

Tici man. Agri vai vēlu tas laiks pienāks un galu galā šis cilvēks no tavas dzīves pazudīs.

Iemācīties saskatīt vērtīgo

Lielākā daļa cilvēku ir ar labsirdīgiem nolūkiem. Pat visbriesmīgākais priekšnieks patiesībā vēlās kaut ko iemācīt, tikai viņš to nemāk izdarīt patīkamā veidā. Tas ir kā vecākiem ar bērniem. Vecāki ir rupji pret saviem bērniem pārsvarā tādēļ, ka viņi ir pilni ar pašu problēmām, ko neapzinās, nevis tādēļ, ka nemīl viņus.

Kad iemācīsies “nofiltrēt” priekšnieka vērtīgās īpašības no šī viņa psihes slimajām daļām, kas traucē ar viņu normāli komunicēt, tad sapratīsi, ka šis cilvēks nav pretīgs un riebīgs, bet gan sāpju pilns un izmisis. Viņš kliedz pēc mīlestības, ko nespēj pats sev dot kā mazs bērns, kurš kliedz pēc mammas, kura viņu ir uz to brīdi pametusi.

Lai paciestu nepatīkamos cilvēkus, nepieciešams viņus pieņemt, kādi viņi ir. Iemācīties viņus mīlēt tāpat kā mēs mīlam paši sevi.

Mīlēt ienaidniekus ir ļoti grūti un daudzi ir neizpratnē par šo frāzi, tādēļ svarīgi atzīmēt teicienu “Mēs varam mīlēt visus… tikai dažādos attālumos”

CATEGORIES

AIZVĒRT