MENU

Patiesībā jau ir tā, ka mūs var aizvainot ne tikai cilvēki, bet arī dzīves notikumi, un mēs apvainojamies uz pašu dzīvi sākot sevi salīdzināt ar citiem un jautājot “kāpēc tieši ar mani tā notika?”. Diemžēl atbildēt daudzi no mums uz šo jautājumu nemāk.

Vissarežģītākās ir attiecības ar tiem, kuri mums ir vistuvākie- radinieki, tuvākie draugi u.tml. Tie cilvēki, kuri mūsu dzīvē ienāk visbiežāk un pavada ar mums visvairāk laika kopā. Daudz reižu ir dzirdēts, ka gadiem laulāts pāris nevar tikt pāri saviem aizvainojumiem un tā ir ļoti liela problēma veselīgu attiecību veidošanā.

Lielākajā daļā gadījumu cilvēki viens otru neaizvaino apzināti vēlot viņam ļaunu. Tā ir tikai mūsu pašu egoistiskā uztvere, kas liek domāt, ka otrs ir ļauns cilvēks. Varbūt mēs vienkārši neizprotam šī cilvēka patiesos motīvus?

Kāpēc mums joprojām sāp?

Sarunas laikā katrs no mums maina otra cilvēka smadzeņu darbību, tāpēc mums ir jādomā, ko mēs runājam un jāuzņemās atbildība par to.

Otra izteikts apvainojums vienmēr būs drauds mūsu pašu pašcieņai tāpēc mums ir jābūt iekšēji ļoti spēcīgiem. Svarīgi ir iemācīties domāt kritiski uztverot otra teikto.

PATEIKTIE VĀRDI

Piemēram, ja man pasaka, ka es ļoti nekvalitatīvi strādāju savu darbu, es varu reaģēt divos veidos:

  1. Noticēt šim cilvēkam kā autoritātei, kas saka 100% taisnību
  2. Noskaidrotu arī citu viedokli par savu darbu.

Ja uztveru šo cilvēku kā autoritāti, un pieņemu, ka šis cilvēks nekad nekļūdās, tad es noticēšu pirmajam variantam lieki nedomājot. Ja es kritiski domāju un cienu sevi, tad es ņemšu vērā otro variantu. Principā jau neloģiski viena cilvēka viedokli uzskatīt svarīgāku par citu 100 cilvēku viedokļiem, bet emocionālais viedoklis “Šis cilvēks ir mana autoritāte” ir tas, kuram parasti gribās pieķerties vairāk.

Svarīgi atcerēties, ka aizvainojums rodas tad, kad neaizstāvam sevi īstajā vietā un laikā. Ja kāds mūs sadusmo, tad ir svarīgi aizstāvēt sevi tieši tajā brīdī. Ja to neizdaram, tad liela iespēja, ka. ilgi domāsim par šo notikumu, iekšēji dusmosimies un vainosim – tā arī rodas aizvainojums.

Mēs bieži vien izdaram nepareizo izvēli savā reakcijā pret dzirdētu un tieši tur iesējam aizvainojuma sēklu, no kuras izaug liels koks ar dziļām saknēm.

Uz situāciju patiesībā ir svarīgi paskatīties plašāk- varbūt cilvēkam, kurš mūs aizvainoja vienkārši bija slikta diena, tāpēc viņš sabojā garastāvokli kādam citam, lai vienīgais nejusos tāds?

NEPATEIKTIE VĀRDI

Aizvainojums var arī rasties no nepateiktajiem vārdiem, mūsu interpretācijas jeb zemteksta. 

Atkal piemērs- cilvēks, kuram, tavuprāt, konfliktā ir jāaizstāv tevi (piemēram, tavs draugs), aizstāv kādu citu cilvēku un pasaka, ka tu biji vainīgs/a konflikta izraisīšanā, kaut gan pati uzskati, ka rīkojies adekvāti atbilstošajai situācijai.

Šis aizvainojums veidojas mazliet sarežģītāk. Vispirms rodas dusmas “Kāpēc neaizstāvēja mani? Man taču jābūt pašai svarīgākajai!”. Visbiežāk šo brīdi cilvēki nemaz neuzķer un sāk dusmoties uz konkrēto cilvēku (draugu šajā situācijā). Diemžēl bieži vien šis process notiek neapzināti.

Kas notiek tālāk? Otras puses devalvācijas process. Izdzirdot tā cilvēka vārdu, kurš tika aizstāvēts tavā vietā, tu sāc automātiski ļoti rupji izteikties par viņu. “Viņš ir stulbs, idiots, nekam nederīgs, u.tml.” mēģinot parādīt, ka reāli tu esi tas labākais nevis tas otrs. No bitītes tu kļūsti par sūdu mušu, jo nespēj vairs saskatīt neko labu otrā un sāc jau lēnām sagraut attiecības.

Patiešām gudrs cilvēks pajautātu “Kāpēc tu aizstāvēji viņu, nevis mani? Mani ļoti tas aizvainoja” un šīs lietas izrunātu. Ne pārāk gudrs- turpinātu “zāģēt”

AIZVAINOJUMS PRET DZĪVES NOTIKUMIEM

“Ko es tādu esmu izdarījusi?” vai “Kāpēc nevienam citam, bet tieši man?”

Atbildi varam meklēt ilgi, bet būtu ieteicams nonākt pie secinājuma, ka esam uzdevuši nepareizo jautājumu.

Pirmkārt, vajadzētu aizmirst, ka tur augšā sēž kāds pārcilvēks vārdā “liktenis” vai “karma” un soda tevi par kādām lietām, ko kādreiz pagātnē esi izdarījis nepareizi. 

Vienīgais, kas tevi var sodīt esi tikai tu pats! Daudziem cilvēkiem tas skan muļķīgi, jo mēs jau itkā negribām, lai ar mums notiek kas slikts, bet tas notiek. Apzināti negribam, bet neapzināti daram visu, lai tas notiek.

Banāls piemērs par atkarību izraisošām vielām, paradumiem, u.tml.

Mēs visi zinam, ka pārmērīga šo vielu lietošana var pasliktināt mūsu veselību, pašsajūtu un novest mūs līdz nāvei, tomēr mēs viņas lietojam. Kāpēc? Tāpēc, ka šo lēmumu mēs pieņemam neapzināti. Un ļoti bieži mēs sev daram pāri neapzināti. Iespējams kādam patīk sāpes- tās sagādā baudu? Citam patīk, ka cilvēki viņu nemitīgi pazemo? Citiem ļoti patīk čīkstēt, ka viņiem nekad nav naudas! Diezgan dziļi iestrādājies ieradums, no kura grūti tikt vaļā, ja to neapzināmies.

Tikt vaļā no aizvainojuma ir vitāli svarīgi mūsu emocionālai veselībai, jo tikai piedodot mēs spējam gūt mieru savā dzīvē. Lai izdodas!

CATEGORIES

AIZVĒRT